Kautiņš Dombrovska presenē

He, he. Kaut kam tādam jau sen bija jānotiek- divi TV operatori cīnījās par kadra leņķi premjera preses konferencē.

Konflikts izcēlās preses konferences vidū, kad viens no operatoriem devās uz zāles priekšgalu un sāka filmēšanu. Viņš aizšķērsoja kadru citam operatoram, kurš, paužot neapmierinātību, devās pie sava kolēģa un, saķerot aiz elkoņa, centās viņu novilkt malā.

Neviena no konfliktējošajām pusēm negribēja piekāpties, sākās neliela grūstīšanās, un tikai pēc Valsts kancelejas un premjera miesassarga iejaukšanās konfliktu izdevās noslāpēt.

Ir agrāk gadījies redzēt nelielu grūstīšanos par labāko vietu. Viskaitinošāk rakstošajiem žurnālistiem ir tas, ka TV operatori parasti nostājas visiem priekšā, lai varētu iefilmēt runātājam tieši mutē vai nāsī- jo tuvāk, jo labāk. Citreiz pat nevar redzēt, kurš runā, jo skatu aizsedz TV operatora pakaļa.

Atceros, ka vienreiz kāds žurnālists diezgan pamatīgu traci sacēla par to, ka nav iespējams redzēt garām visai tai aparatūrai, kurai piekabināts operators. Vairs nezinu, kas tā bija par preseni, tikai atceros, ka pie sevis klusībā nopriecājos, jo parasti jau neviens neko neiedrošinās teikt. Sak, visi tak amata brāļi esam un tā.

Vēl jau ir arī fotogrāfi- bet tie vismaz mani īpaši nekaitināja. Viņi tādi fiksie- parasti lielākais action notiek presenes sākumā, bet pēc desmit minūtēm, kad visi galvenie cilvēki safočēti simts leņķos, ir miers.

Es Valsts galvas neapskaužu- jebkurā brīdī no krūmiem var izlekt reportieris ar kameru vai foroaparātu rokā. Vienmēr jābūt gatavam sakarīgi atbildēt uz miljons jautājumiem, neizskatoties pēc muļķa. Tomēr, ja tas neizdodas, tad mums, vēlētājiem, nākas dzirdēt tādas spārnotas frāzes kā nasing spešal.