Par Fluffy

Atkal pieskatām Fluffy. Viņai ir diēta, tāpēc viņu drīkstam barot tikai no rīta un vakarā- viņai pienākas viena bļodiņa ar kaut kādu īpašu un supersmirdīgu barību.

Taču kopš viņa ciemojas pie mums, "nez kāpēc" ledusskapī sardeļu paliek arvien mazāk un mazāk... Kaspars pa kluso vienu iedod, tad es iedodu. Beigās mēs sakaunējušies secinam, ka ir par traku, nedīkst vairs viņai neko papildus dot.

Taču vēlāk eju lejā uz virtuvi, ņemu kaut ko ārā no ledusskapja, un Fluffy atkal priekšā ar izkārtu mēli, skatās uz mani ar gaidošu skatienu. Tik mīlīga, ka nu nevar viņai neiedot vēl kādu desas gabaliņu. Tajā brīdī sapratu, cik es esmu vāja- Fluffy tikai atliek uz mani paskatīties un "pasmaidīt", kad es jau metu viņai mutē nākamo gabaliņu.

Ja tas suns nebūs pieņēmies svarā, es būšu ļoti pārsteigta. Atliek cerēt, ka neviens viņu nesadomās nosvērt.

Jaunākā mode vai kā?

Par bērnu lietām neko daudz nezinu, taču ik pa laikam uz ielas redzētais liek man saraukt pieri un domāt- vai tas ir normāli?

Runa ir par vecākiem, kuri savus bērnus pa ielu ved "pavadiņā". Bērnam siksna ap kaklu gan nav aplikta. Abas rokas ieliktas tādos kā iemauktos, kas ieskauj plecus, lai gan šodien redzēju arī citu variantu- pavads piekarināts pie bērna mugursomas. Kad šādu skatu redzēju piermo reizi, domāju, ka pārskatījos. Taču gadījās to redzēt vēl pāris reizes, tāpēc secināju, ka tas laikam te ir pieņemami...

Varbūt tā ir jaunākā mode, taču mani redzētais vienmēr atstāj bez valodas. Skats kā māmiņa PAVADĀ ved apmēram sešgadīgu bērnu...

Kas to, lai zina- kad man būs bērni, varbūt tā arī gribēsies darīt, taču vismaz pagaidām es to nesaprotu. Vai tiešām tik grūti bērnu vienkārši pieskatīt, vai turēt pie rokas, kad ģimene iet pa ielu? Izskatās, ka pavadu nākas likt lietā vecāku slinkuma dēļ, nevis tāpēc, ka tas nepieciešams.

P.S. Kādreiz man likās, ka kaķi pavadā vest ir dīvaini. Tas laikam nav nekas, salīdzinot ar šo.

Vintage Ads: What Were They (We) Thinking?

http://www.foxnews.com/slideshow/entertainment/2010/06/10/vintage-ads-thinking/#slide=1

Viena no tām dienām

Viena no tām dienām, kad ļoti, ļoti gribas mājās. Sevišķi tāpēc, ka nevaru būt tur, kur man ir jābūt. :(

Lai gan tūrisma sezona ir beigusies, šomēnes darba ir vairāk nekā jebkad. Tāda sajūta, ka dzīvoju tajā viesnīcā. Piecos atnāku mājās, atkrītu gultā, pagatavoju vakariņas un visu vakaru pavadu gultā, skatoties "How I Met Your Mother"(Baiba, tiešām foršs seriāls).

Turklāt pēdējā laikā gandrīz katru dienu gadās sasist galvu. Nav ne jausmas kā es to dabūju gatavu. Šodien gan sasitu galvu tā kā vēl nekad iepriekš. Vēl tagad jūtos nedaudz apreibusi. Godīgi sakot, nedaudz bail, ka tikai neesmu dabūjusi smadzeņu satricinājumu. Ja vēl pirmdien tā jutīšos, iešu pie ārsta.

Ja tā padomā, nekas labs nav- esmu pārstrādājusies, netiku uz ļoti, ļoti svarīgu pasākumu, turklāt vēl paspēju sasist galvu.

Priekā!

Par sēnēm

Mežā manījām klajumu ar pūpēžiem ganzdrīz futbola bumbas lielumā. Ir manīta arī kāda beciņa, pāris mušmires, bet tas arī viss.

Lai gan man negaršo sēnes, labprāt pasēņotu. Taču, protams, Lavijā, ne šeit- kā mani informēja, "te sēnes lasa tikai narkomāni, kuri meklē veidus kā apreibināties". Nezinu, ko tas cilvēks padomāja, kad teicu, ka Latvijā sēņošana ir izplatīta. Es gan paskaidroju, ka tās lieto uzturā nevis, lai kaifotu.

Par sēnēm runājot, internetā lasu un šausminos par to gadījumu ar baltajām mušmirēm- ka pensionāri aiz pārskatīšanās izcepuši indīgās baltās mušmires karbonādēs, paši ēduši un cienājuši arī kaimiņus (tostarp piecgadīgu meitenīti). Vienkārši drausmīgi, ka muļķīgas kļūdas dēļ viens cilvēks jau miris, bet meitenītei tiek pārstādītas tēva ziedotās aknas.

Fluffy

Mums līdz piektdienai ir ciemiņš- pieskatām ļoti skaisto un ļoti mīļo meiteni Fluffy. Tagad Kasparam vakara pastaigā jāved divas meitenes- Fluffy aiz pavadas un mani pie rokas.

Jau pirmajā dienā sanāca bēgt no dusmīga dobermaņa, kurš mums skrēja pakaļ. Beigās attapāmies laukā, kurā ganījās zirgi, tāpēc sanāca bēgt arī no zirga. Pēc ilgiem meklējumiem un līšanas caur brikšņiem, nokļuvām atpakaļ uz pareizā ceļa. Fuu, tas tik bija stresiņš, ņemot vērā, ka esam atbildīgi par priekšnieka suni. Pa to taku ar Fluffy vairs noteikti neiesim.

Smieklīgi, ka ar suni jāsarunājas angliski, nabadzīte taču latviski nesaprot.

Sunrise

Imma Be

Ik pa laikam nozūdu un neko nerakstu, jo nav nekā sakāma. Tā pa lielam jau nekas īpašs nenotiek- visi veseli, paēduši... :D Life is life- nanā, na-na-na!

Šonedēļ:

Atsaucu atmiņā bērnību un papūtu foršos ziepju burbuļus

Uzēdu garšīgu sendvidžu, ko te sauc par "panini"

Satiku Elvisu

Piedalījos Oskara pasniegšanas ceramonijā (Breds Pits bija mans pavadonis)

Bijām "socializēties" Social club-ā. Viens džeks labu dzīvo mūziku spēlēja.

Tā!

Darbs ir tāda maza, interesanta sociāla šūniņa, kur var novērot tāaaaadus brīnumus...

Vienmēr būs kāds, kurš darīs to, ko pašam gribēsies, nevis to, kas patiešām jādara. Tad būs kāds, kurš darīs visu kā pienākas, taču brīdī, kad viss nenotiks "pēc grāmatas" apjuks un nemācēs improvizēt. Ja paveiksies, būs viens, kurš strādās pēc labākās sirdsapziņas un izdarīs vairāk nekā prasīts. Noteikti būs kāds, kurš vairāk runās, nekā strādās. Var gadīties arī tāds, kurš ik pa laikam nozūd tālēs zilajās (uzpīpēt, paelpot svaigu gaisu, papļāpāt pa telefonu u.tt.). Bieži kāds uz darbu nāks sakostiem zobiem, teatrāli pavēstīs visiem, cik ļoti slikti jūtas- sāp visas maliņas, tā, ka pakustēt nevar.

Aaa, šo sarakstu varētu turpināt un turpināt un turpināt. Esmu saskārusies ar visiem iepriekšminētajiem- citreiz tas ir vienkārši interesanti, citreiz- besī ārā! Vairāk jau izceļas tie, kuriem dzīvē nekas nepatīk, nekad nav labi, tāpēc arī darbā nav labi un vienmēr ir par ko pasūdzēties.

Riskēšu izklausīties pēc tantuka, taču citreiz gribas bļaut- vai tiešām tāda lieta kā "darba ētika" nepastāv? Vienkāršāk izsakoties- vai tad kauna pašam par sevi citreiz nav? Tā vietā, lai kaut ko darītu, var papļāpāt un iedzet tēju un vērot, kā kāds cits visu padara.

Gribētos par to vispār nedomāt, taču citreiz tā grauž tas, ka par vienu un to pašu samaksu cits izdara vairāk nekā vajag, bet cits- pēc iespējas mazāk un vēl pasūdzas par to, cik slikts ir šis darbs.