Labākā piena reklāma - Yeo Valley

London 24/11/2010

Tā pavisam īsumā, gāja ļoti, ļoti labi, apskatījām pašu tipiskāko, kas vien var būt. Biju patīkami pārsteigta par kārtību, tīrību un jaukajiem cilvēkiem.

Bet tie jau nebūtu mēs, ja kaut kas nenoietu greizi...Nejauši iemaldījāmies studentu protesta akcijā- valdība taisās veikt ļoti lielas izmaiņas izglītības sistēmā, kas nozīmētu nopietnāku mācīšanos skolēniem un trīskāršas studiju maksas studentiem, tāpēc daudzi ir ļoti neapmierināti.

Vienu brīdi ejam pa ielu, bet pēc brīža- visur policija. Iela bloķēta un tās vidū stāv vismaz simts jauniešu ar plakātiem. Vēlāk internetā lasīju, ka šie ar krāsām apķēpājuši policijas busu, kā arī lēkājuši tam pa jumtu un nobeigumā vēl uzčurājuši. Un mēs vēl brīnījāmies, kāpēc visu dienas virs galvas riņķoja trīs helekopteri.

Kopumā bija ļoti gara diena, un beigās jau bijām pārguruši. Istabā ienācām ap divpadsmitiem naktī, nākamā dienā vēl bija jāstrādā. Kaspars pēc tā visa pamatīgi apslimis, tā kā mēs abi triecam iekšā paracetamolu (es vairāk profilaksei).

Ekspedīcija- Purva bridējs/Ģeoliģijas misija

Diena 1. Ekspedīcija- "Purva bridējs"

Studland ir tāda vieta Agglestone Rock. Pavisam vienkārši sakot- tas ir milzīgs akmens nekurienes vidū. Man šķiet, kādu laiku atpakaļ esmu pieminējusi šo vietu. Tad nu dienā 1, kas bija šī sestdiena, izlēmām aizstaigāt. Nu tā- pastaigas pēc.

Gājām pa ierasto taciņu. Gājām, gājām, kad priekšā pamanījām nelielu bariņu ar bīfiem (latviski tie laikam ir buļļi). Nesaprotu, kurš ved savus dzīvniekus ganīties vietā, kur aug NEKAS- tikai asi ķērpji. Jautrākais, ka viņi bija nostājušies uz gājēju takas, tāpēc es nebiju piedabūjama iet tālāk. Nogriezāmies kādā citā taciņā, kur pirms tam nebijām gājuši. Visu laiku skatījos pār plecu gaidīdama, ka tūlīt kāds bīfs skries pakaļ.

Beigās attapāmies purva vidū, kuram pēc daudziem mēģinājumiem tomēr izgājām cauri. Tā kā es tieši tad biju internetā salasījusies par Latvijā purvā noslīkušajiem makšķerniekiem, katrs mūsu solis dziļāk purvā manās domās radīja visādus šausmu scenārijus un laikrakstu virsrakstus.

Pēc tā visa beidzot nonācam līdz akmenim. Esmu jau teikusi iepriekš- akmens kā akmens. Nedaudz tur pagrozījāmies, pafočējāmies un tad nu domājām iet uz māju pusi, bet atkal nogriezāmies pa citu taciņu. Īsi sakot, ceļā prom no akmens bijām kādu pusotru stundu- paspējām atrast II Pasaules kara bunkurus (nekurienes vidū), kuros Kaspars gribēja līst iekšā. Ieklīdām vēl vienā purvā, izbridām cauri brikšņiem, nokļuvām skaistā bērzu birzītē, kur smaržoja pēc Latvijas mežiem, līdām cauri žogam, līdz BEIDZOT nokļuvām atpakaļ civilizācijā- uz asfaltēta ceļa.

Pēc tā visa pārgājām pāri ceļam otrā pusē un aizgājām līdz jūrai. Laikam lieki teikt, ka mājās es burtiski vilkos, bet Kaspars kā jau vienmēr prišs.

Diena 2. "Ģeoliģijas misija"

Nu labi, tā nebija nekāda misija. Vienkārša pastaiga. Izmantojām bēgumu, lai pastaigātu gar klintīm.

Tur, kur redzams krasts, parasti ūdens ir vismaz metra dziļumā. Atkal nedaudz baisa sajūta- jūrā var sākties paisums jebkurā brīdī, ja iet pārāk lēni, var nākties atpakaļ peldēt.

Par to ģeoloģijas padarīšanu... Vienmēr esmu teikusi, ka šī vieta ir ģeologu paradīze. Krastā ir tik daudz fosīliju un visādu citādu brīnumu, ka visam mūžam pietiktu ko pētīt.

Smuks gliemezītis, kas droši vien ir vecāks nekā es

Spīdīgais Disko gliemezis

Atradām arī tādus, kas dzīvo uz akmeņiem. Šie ir piesūkušies tik stipri, ka tāpat paņemt nost tos nav iespējams. No visa spēka jādauza ar akmeni vai jābaksta ar kādu puļķi (labāk jau būt žēlsirdīgam un to nedarīt)

Te laikam iederas neliela atkāpe par to, kāpēc pievēršu uzmanību kaut kam tādam kā ģeoloģija. Lieta tāda, ka augstskolā kā C daļas kursu pavisam nejauši (un pēdējā brīdī) paņēmu kursu "Zemes vēsture". Kamēr pārējās mūsu meitenes floristikā taisīja pušķīšus un pina vainagus, reizi nedēļā kopā ar Zandu devāmies uz LU Ģeogrāfijas fakultāti, lai mācītos par iežiem, fosīlijām, to, kāda zeme izskatījās pirms miljards gadiem un tā tālāk. Bija tikpat "aizraujoši", kā izklausās :D Turklāt pasniedzēja joki, ko saprot tikai ģeologi, vispār bija ģeniāli!
Tas arī viss no šīs nedēļas nogales. Pārāk bieži vairs nerakstu, jo nav nekā aizraujoša, ko rakstīt. Jo ilgāk šeit esmu, jo mazāk kas pārsteidz, izbrīna.

Priecājos par to, ka palicis tikai mēnesis līdz braucam uz Latviju. Kā jau minēju iepriekš- tieši ziemā mājas pietrūkst visvairāk, jo tad ir tie klusie, tumšie ziemas vakari.

p.s. Trešdien braucam uz Londonu! Yeah, baby!

Vakars ar "dzeramnaudu"

Jaunatklāta sajūsma par Coldplay vecajām dziesmām, kas ļoti piestāv ziemai.

Turklāt viesnīcā kāds viesis (kundzīte gados) visiem darbiniekiem uzsauca pa vīna pudelei (dzeramnaudu vietā). Tā nu sēžu un priecājos par izvēlēto "dzeramnaudu"- baltvīnu. Un kārtējo reizi pārlicinos, ka ziemā visvairāk pietrūkst ģimenes un draugu.

P.S. Vispār darbā šodien bija traka diena- ārā trakoja vētra, nepārtraukti lija lietus. Viesnīcā vairākas istabiņās no jumta pilēja ūdens. Bet rīt brīvdiena, tā kā par darbu vairs nedomāju.

Bilde

Svētdiena

Nevaru saprast- tagad jau iestājusies ziema, vai joprojām skaitās rudens? Ārā paliek arvien aukstāks, drēgnāks un tumšāks. Sniega, protams, te nav un arī nebūs.

Jebkurā gadījumā, jūtu, ka pamazām eju uz ziemas miega pusi. Dzīvoju pati savā mazajā pasaulītē un man ir labi. Kad nāks vasara, pavasaris, tad gan varēs izskrieties.

Nesaprotu, kur tas laiks tā skrien- nav pat divi mēneši līdz Ziemassvētkiem. Sezonas mainās ļoti ātri (vismaz man). Kad skatos kalendārā, kļūstu ļoti priecīga, jo redzu, cik maz palicis līdz janvārim.

Biļetes jau nopirktas- uz Latviju izlidojam 3.janvārī. Reiss 6 no rīta, tā kā nāksies nakti pavadīt lidostā (lidostā ieradīsimies pusvienos naktī). Būs jautri. Laikam jāpaņem līdzi kārtis. Man droši vien būs bail gulēt - ka kāds neapzog.

Un pēc janvāra- tikai četri mēneši jānostrādā un tad atgriežos Latvijā uz palikšanu. Bailīgi un patīkami satraucoši vienlaikus.