Esmu novērojusi, ka kopš vidusskolas pabeigšanas mana dzīve ir cikliska- kaut kādas lielas pārmaiņas notiek ik pa diviem, trīs gadiem. Neesmu vēl tik veca, lai paredzētu, kā būs turpmāk, taču patlaban izskatās, ka divi, trīs gadi ir manas pacietības mērs.
Neesmu palasījusi, ko šajā blogā rakstīju pirmajās atbraukšanas dienās, taču noteikti zinu, ka uzskati par daudzām lietām ir mainījušies. Tad tik ļoti gribējās prom no Latvijas, viss bija apriebies. Taču tagad ļoti velk uz mājām. Par to jau esmu daudz un dikti runājusi- nauda nekad neatsvērs ģimeni, draugus un valsti, kurā citi tevi saprot, nevis bola acis un skatās tikai kā uz iebraucēju. Vēl šodien man viena angliete darbā prasīja: "So, are we english or polish?" Tādu dusmu parāva!
Es te rakstu par to, cik ļoti gribas mājās, taču tajā pašā laikā ir arī grūti aizbraukt no šejienes. Ir savi ieradumi, rutīna, kas viennozīmīgi sniedz sava veida drošību. Un es zinu- tik viegli kā te mums bija, vairs nebūs. Būs vairāk jāpiepūlē smadzenes, sevi jāpilnveido, lai varētu kaut kā izsisties Latvijas darba tirgū.
Lielākoties domāju, ka gribu turpināt darboties žurnālistikā. Bet ir arī tādi brīži, kad domāju par aiziešanu citā virzienā. Un es jūtu, ka doma par aiziešanu tajā citā virzienā pamazām ieperinājusies manās smadzenēs, un nekur nepazudīs. Pagaidām gan negribu neko vairāk par to teikt, redzēs, kā man ies pa "šausmīgi lielo" Latvijas mediju vidi.
Atgriežoties pie dzīves UK- pēdējās dienās man iestājusies nostaļģija. Viss, kas šeit paliks rādās daudz labāks, nekā tas patiesībā bija. Cilvēki liekas jaukāki, darbs mazāk vienmuļš, arī mazais miestiņš, kurā dzīvojam, pēkšņi kļuvis vēl skaistāks...
Turklāt šodien man bija pēdējā darba diena. Visu dienu strādāju kā parasti, taču dienas beigās ieskatījos vienā skapītī, sapratu, ka to redzu pēdējo reizi un uz raudienu parāva. Tikai es esmu spējīga apraudāties par kaut kādu skapīti!!! Vēl trakāk būs pirmdien, kad no visiem atvadīsimies. Man tik tiešām negribas raudāt, jo nav jau par ko. Kaspars teica, lai tik ļoti nepārdzīvojot- nebraucam uz koncentrācijas nometni, braucam taču uz mājām.
Man vēl visādas domas un pārdomas pa galvu maisās, taču to visu nav iespējams uzrakstīt. Zinu tikai to, ka nākamās divas dienas manā galvā būs liels bardaks. Bet kā jau vienmēr- galvu augšā un uz priekšu! ;)
