Otrdiena

Angļiem iepazīšanās šovs, kurā džekam jāizvēlas meitene pēc laika pavadīšanas ar viņas suni. Tik lielu stulbumu ilgi nebiju redzējusi- izskatījās vairāk pēc LNT produkta.

Jau atkal neesmu kādu laiku rakstījusi, pēdējā laikā liels nogurums. Biju vēl apslimusi, tas mani nomocīja, turklāt darbā tagad deviņas dienas no vietas jānostrādā. Kolēģe pēc ceļojuma uz Indiju vēderā saķērusi kaut kādus briesmīgus parazītus, tāpēc nedēļu viņai jāsēž mājās un jāārstējas- līdz ar to mums nedaudz smagāk jāstrādā. Bet būs jau labi. Rīt vakarā braucam uz kino un picēriju, tā kā ir jau arī kāds prieciņš.

Esmu patīkami satraukta par braukšanu mājās- vēl tikai divi mēneši palikuši! Wii!!

What If Cats Had Thumbs?

Nu, ķīmija!

Tikko izlasīju vienu labu rakstu par ādas kopšanas produktiem un to sastāvu. Diezgan biedējoši, es teiktu...

Ādas kopšanas produkti, ko parastais vidusmēra cilvēks var arī atļauties, ir piebāzti ar tādām ķīmiskām vielām, ko cilvēks nekad nemaz nedomātu bāzt mutē. Taču šīs vielas taču tik un tā nonāk mūsu organismā- caur ādu. Un tad jau var sākties diskusijas par tā visa saistību ar vēzi un tā tālāk...

Par šo tēmu ir daudz un dikti runāts, taču šis raksts bija labs atgādinājums, jo es vienmēr esmu kāda jauna līdzekļa meklējumos.

Tikko paskatījos ķīmisko sastāvu sejas ziepēm un mitrinošajam krēmam, ko pašreiz lietoju. Vienīgais, ko no 31 sastāvdaļu saraksta varēju normāli izlasīt bija "aqua" un "parfum"- pārējie ir tādi brīnumi kā "cyclopentasiloxane", "ethylhexylglycerin" un citi draugi.

http://www.health-report.co.uk/natural-skin-care.htm

Simon's Cat 'Fly Guy'

Day by day

Sēžu gultā, vēders laimīgs no nesen apēstās picas, bet ausis priecē Duffy "Rockferry". Pēdējā laikā vakarus pavadu bezjēgā skatoties visādus seriālus (jaunākā apsēstība man ir "Pretty Little Liars").

Slinkums mani kaut kā vēl nelaiž vaļā, lai gan prātā jau sen zinu, ka daudz vēl jāpadara. Sākot no kāzu iepirkumiem, skriešanas sezonas atklāšanu un beidzot ar CV sūtīšanu.

Bet kopumā viss jau kārtībā. Jo mazāk laika līdz braucam atpakaļ uz Latviju, jo nemierīgāka palieku. Kā-būtu-ja-būtu domas pa galvu šaudās. Lai gan tajā pašā laikā zinu, ka rīkojamies pareizi. Agrāk vai vēlāk tomēr pienāk laiks, kad vairs negribas dzīvot "pagaidu dzīvi". Nauda neatsver ģimeni, draugus un savu zemi.

Par "pagaidu dzīvēm" runājot, darbā esmu sastapusi pāris jaunu cilvēku, kuri grib būt jebkur tikai ne šeit. Viņiem nav kredītu, nav bērnu- nekas viņus nav piesējis šai vietai, bet viņi te joprojām atrodas, eksistē. Viens jau pusgadu grasās braukt uz Ameriku, cits- Jaunzēlandi, tad Maskavu. Taču vārdiem nekad neseko darbi. To vērojot, sapratu, ka noteikti negribu palikt tāda kā viņi. Labāk ir riskēt un izdarīt, nekā ērtības pēc palikt tur, kur nemaz nevēlies atrasties.