Es Te

Neesmu neko blogojusi kopš atgriešanās Latvijā. Rakstīšanas vēlme nekur nav pazudusi, bet tā kā arī "maizes darbs" man saistās ar rakstīšanu, citreiz gribas atpūtināt pirkstiņus.
Visas tās emocijas, kas bija, aizbraucot no UK, nu jau sen, sen ir kaut kur pazudušas. Tā dzīve šķiet vismaz gadus piecus atpakaļ, lai gan pagājuši tikai nedaudz vairāk kā trīs mēneši.

Tā kā dažs labs mani biedē ar to, ka blogspot jebkurā brīdī var arī nobrukt, un visi ieraksti var tikt pazudināti mūžīgi mūžos, tuvākajā laikā mani varēs atrast kādā citā adresē. Vēl nezinu, kādā, jo neesmu izdomājusi domēna nosaukumu. Bet, kad viss notiksies, došu ziņu.

Time to say goodbye

Skatos, ka pēdējo reizi kaut ko esmu šeit rakstījusi tikai pirms mēneša. Kad atbraucām uz šejieni galva bija pilna ar visādiem jauniem iespaidiem un novērojumiem, taču tagad pēc vairāk nekā gada, protams, iestājusies rutīna- nekas mani īpaši vairs nepārsteidz.

Esmu novērojusi, ka kopš vidusskolas pabeigšanas mana dzīve ir cikliska- kaut kādas lielas pārmaiņas notiek ik pa diviem, trīs gadiem. Neesmu vēl tik veca, lai paredzētu, kā būs turpmāk, taču patlaban izskatās, ka divi, trīs gadi ir manas pacietības mērs.

Neesmu palasījusi, ko šajā blogā rakstīju pirmajās atbraukšanas dienās, taču noteikti zinu, ka uzskati par daudzām lietām ir mainījušies. Tad tik ļoti gribējās prom no Latvijas, viss bija apriebies. Taču tagad ļoti velk uz mājām. Par to jau esmu daudz un dikti runājusi- nauda nekad neatsvērs ģimeni, draugus un valsti, kurā citi tevi saprot, nevis bola acis un skatās tikai kā uz iebraucēju. Vēl šodien man viena angliete darbā prasīja: "So, are we english or polish?" Tādu dusmu parāva!

Es te rakstu par to, cik ļoti gribas mājās, taču tajā pašā laikā ir arī grūti aizbraukt no šejienes. Ir savi ieradumi, rutīna, kas viennozīmīgi sniedz sava veida drošību. Un es zinu- tik viegli kā te mums bija, vairs nebūs. Būs vairāk jāpiepūlē smadzenes, sevi jāpilnveido, lai varētu kaut kā izsisties Latvijas darba tirgū.
Lielākoties domāju, ka gribu turpināt darboties žurnālistikā. Bet ir arī tādi brīži, kad domāju par aiziešanu citā virzienā. Un es jūtu, ka doma par aiziešanu tajā citā virzienā pamazām ieperinājusies manās smadzenēs, un nekur nepazudīs. Pagaidām gan negribu neko vairāk par to teikt, redzēs, kā man ies pa "šausmīgi lielo" Latvijas mediju vidi.

Atgriežoties pie dzīves UK- pēdējās dienās man iestājusies nostaļģija. Viss, kas šeit paliks rādās daudz labāks, nekā tas patiesībā bija. Cilvēki liekas jaukāki, darbs mazāk vienmuļš, arī mazais miestiņš, kurā dzīvojam, pēkšņi kļuvis vēl skaistāks...
Turklāt šodien man bija pēdējā darba diena. Visu dienu strādāju kā parasti, taču dienas beigās ieskatījos vienā skapītī, sapratu, ka to redzu pēdējo reizi un uz raudienu parāva. Tikai es esmu spējīga apraudāties par kaut kādu skapīti!!! Vēl trakāk būs pirmdien, kad no visiem atvadīsimies. Man tik tiešām negribas raudāt, jo nav jau par ko. Kaspars teica, lai tik ļoti nepārdzīvojot- nebraucam uz koncentrācijas nometni, braucam taču uz mājām.

Man vēl visādas domas un pārdomas pa galvu maisās, taču to visu nav iespējams uzrakstīt. Zinu tikai to, ka nākamās divas dienas manā galvā būs liels bardaks. Bet kā jau vienmēr- galvu augšā un uz priekšu! ;)

Hello

Kādu laiciņu apzināti biju nozudusi, jo, godīgi sakot, man pēdējā laikā ļoti apnikuši visa veida sociālie portāli-draugiem, twitter, facebook. Vārdos nevaru izteikt, cik ļoti tie mani garlaiko. Ik pa laikam uznāk vēlme no kāda izdzēsties, taču, ja gribu skaitīties žurnāliste, man jābūt mūsdienīgai un jāseko visam līdzi :p Tā kā es atvainojos, ja kādam neesmu atbildējusi, bet es labošos- no šodienas atgriežos apritē.

Turklāt jau kādu nedēļu esmu apaukstējusies. Tagad jau jūtos daudz, daudz labāk, taču visu iepriekšējo nedēļu mocījos ar iesnām, klepu un šķaudīšanu. Bet tas jau laikam normāli pavasarī.

Lieldienas pavadīju darbā, bija ļoti, ļoti daudz darba. Man radies iespaids, ka te nevienam šie svētki neko īpašu nenozīmē. Man Lieldienas vienmēr asociējas ar ģimeni, foršu pasēdēšanu, protams, olu kaujām. Pasaku kādam anglim "priecīgas Lieldienas" un uz mani skatās kā tādu jocīgu, tik ēd savas šokolādes olas un brīnās.

Laikapstākļu ziņā gan nav par ko sūdzēties-pēdējās divas nedēļas bija vismaz 21 grāds, skaidras debesis. Viņiem arī vasarā daudz siltāks nepaliek, tā kā var teikt, ka laiks bija kā vasarā- divas reizes pasauļojos pie jūras, nekad nebiju domājusi, ka aprīlī gulēšu peldkostīmā pie jūras un man būs karsts. Apkārt viss ir uzplaucis, tagad ievas zied un sācies ceriņu laiks, šodien ķiršu kokā redzēju aizmetņus ķiršiem, viss skaisti zied un smaržo. Es visu laiku priecājos, ka jūnijā visu to pašu redzēšu Latvijā- šogad man būs divi pavasari.

Šodien darbā "ar vienu aci" pa TV skatījāmies kāzas (domāju, ka man nav sīkāk jāpaskaidro, kurš precējās). Jo tuvāk šī diena nāca, jo vairāk VISUR par to runāja. Ziņas vispār nebija iespējams noskatīties bez vārdu salikuma "royal wedding", kas bija iepīts visur, kur vien to varēja iepīt. Un nemaz nesākšu runāt par to, kas darījās veikalos- tematiska krūze, spilvens, glāzes, galda piederumi, atslēgu piekariņi un tā tālāk un tā joprojām.
Lai cik ļoti kaitinoši tas viss nelikās, tomēr beigās priecājos kopā ar visiem pārējiem, skatoties tiešraidi- viņi jau nav vainīgi, ka visa pārējā pasaule jūk prātā. Lai jau veicas!

Nākamā nedēļa darbā ir ļoti mierīga. Pēc Lieldienu un tagad arī Royal wedding brīvdienām, vairums cilvēku atgriezīsies darbā, kas nozīmē, ka viesnīcā būs mazāk cilvēku. Varēsim lēnā garā darīt kādus darbiņus. Te jau bez drāmām arī neiztikt- ir karstasinīgi spāņi, sērojošs anglis, pavisam jokains ungāru pāris, vārdiem neaprakstāma taizemiete un tā tālāk. Tam visam pa vidu arī mēs- pēc gandrīz diviem šeit pavadītiem gadiem es gan neko un nevienu vairs galvā neņemu. Salīdzinot ar BNS stresu, priekš manis šis darbs ir miera oāze.

Jāuzēd zemenes ar putkrējumu un jāturpina "Moonlighting" maratons. Čau!


čau


Pēdējo nedēļu pie mums katru dienu ir virs 20 grādiem. Brīvdienā jau paspēju izmesties peldkostīmā un pagulēt pie jūras, kas bija pārpilna ar cilvēkiem. Daži trakie jau peldas un savus trīsgadīgos bērnus mērcē ledus aukstajā ūdenī, bet es nemaz nemēģināju pat mazo kājas pirkstiņu apslapināt.

Pēc trīs stundām sauļojoties, ieguvu labu iedegumu un pamatīgi apaukstējos. Taču pat kakla sāpes, šķaudīšana un iesnas nespēj sabojāt manu prieku par silto laiku- nu labi, atzīstos, ka šorīt jutos vienkārši briesmīgi, taču cenšos saglabāt optimismu.

Tā gadās

Viņi satikās ļoti jauni, bija kopā apmēram desmit gadus. Pēc visiem šiem gadiem viņi izdomāja aiziet katrs uz savu pusi- padzīvot sev, jo vienmēr jau liekas, ka dzīvē jābūt kaut kam vairāk.

Viņa aizbrauca no valsts, meklēja jaunus iespaidus. Viņš- palika turpat, kur bija, turpināja strādāt par minimālo atalgojumu, gribēja daudz, taču tā arī nekad nesaņēmās, lai kaut ko pasāktu.

Abi joprojām uzturēja kontaktus, un zināja- agrāk vai vēlāk viņi atkal saies kopā. Viņš arvien biežāk sāka domāt par braukšanu pie viņas, taču vilcinājās, jo tā bija paradis. Vienmēr domāja- gan jau kaut kā, kaut kad...

Bet vakar viņš uzzināja, ka viņa tikusi nogalināta.
______
Visu dienu man par to jādomā, jo tas notika ar manu darba kolēģi. Kad šādus stāstus lasa avīzē vai internetā, ir daudz savādāk, nekā tad, kad to cilvēku tiešām pazīsti. Visu laiku sevī meklēju kādus mierinājuma vārdus, ko teikt, taču zinu-nekas, ko teikšu viņam neliks justies labāk.

Kad kaut kas tāds atgadās, gribot negribot, tiek atgādināts, cik dzīve ir īsa, cik visas ikdienas problēmas ir mazas un tā tālāk... Tik daudz laika tērējam domājot, bet tik maz laika- darot.
Un cik tomēr liela nozīme ir īstajā laikā būt īstajā vietā un otrādi- neīstajā laikā būt neīstajā vietā.

Vispār jocīgas pēdējās divas nedēļas- šajā nedēļas nogalē uzzināju par nogalināto meiteni, bet pagājušajā nedēļas nogalē viesnīcā, gandrīz Kaspara rokās, nomira 94 gadus veca tantiņa. Viņas vīram nekas cits neatlika kā noskatīties, kā ātrā palīdzība centās viņu atdzīvināt, taču neveiksmīgi. Viņš tikai beigās noteica:"Labi, ka viņa no dzīves aizgāja tādā skaistā vietā."

Otrdiena

Angļiem iepazīšanās šovs, kurā džekam jāizvēlas meitene pēc laika pavadīšanas ar viņas suni. Tik lielu stulbumu ilgi nebiju redzējusi- izskatījās vairāk pēc LNT produkta.

Jau atkal neesmu kādu laiku rakstījusi, pēdējā laikā liels nogurums. Biju vēl apslimusi, tas mani nomocīja, turklāt darbā tagad deviņas dienas no vietas jānostrādā. Kolēģe pēc ceļojuma uz Indiju vēderā saķērusi kaut kādus briesmīgus parazītus, tāpēc nedēļu viņai jāsēž mājās un jāārstējas- līdz ar to mums nedaudz smagāk jāstrādā. Bet būs jau labi. Rīt vakarā braucam uz kino un picēriju, tā kā ir jau arī kāds prieciņš.

Esmu patīkami satraukta par braukšanu mājās- vēl tikai divi mēneši palikuši! Wii!!

Nu, ķīmija!

Tikko izlasīju vienu labu rakstu par ādas kopšanas produktiem un to sastāvu. Diezgan biedējoši, es teiktu...
Ādas kopšanas produkti, ko parastais vidusmēra cilvēks var arī atļauties, ir piebāzti ar tādām ķīmiskām vielām, ko cilvēks nekad nemaz nedomātu bāzt mutē. Taču šīs vielas taču tik un tā nonāk mūsu organismā- caur ādu. Un tad jau var sākties diskusijas par tā visa saistību ar vēzi un tā tālāk...
Par šo tēmu ir daudz un dikti runāts, taču šis raksts bija labs atgādinājums, jo es vienmēr esmu kāda jauna līdzekļa meklējumos.
Tikko paskatījos ķīmisko sastāvu sejas ziepēm un mitrinošajam krēmam, ko pašreiz lietoju. Vienīgais, ko no 31 sastāvdaļu saraksta varēju normāli izlasīt bija "aqua" un "parfum"- pārējie ir tādi brīnumi kā "cyclopentasiloxane", "ethylhexylglycerin" un citi draugi.

http://www.health-report.co.uk/natural-skin-care.htm

Day by day

Sēžu gultā, vēders laimīgs no nesen apēstās picas, bet ausis priecē Duffy "Rockferry". Pēdējā laikā vakarus pavadu bezjēgā skatoties visādus seriālus (jaunākā apsēstība man ir "Pretty Little Liars").
Slinkums mani kaut kā vēl nelaiž vaļā, lai gan prātā jau sen zinu, ka daudz vēl jāpadara. Sākot no kāzu iepirkumiem, skriešanas sezonas atklāšanu un beidzot ar CV sūtīšanu.
Bet kopumā viss jau kārtībā. Jo mazāk laika līdz braucam atpakaļ uz Latviju, jo nemierīgāka palieku. Kā-būtu-ja-būtu domas pa galvu šaudās. Lai gan tajā pašā laikā zinu, ka rīkojamies pareizi. Agrāk vai vēlāk tomēr pienāk laiks, kad vairs negribas dzīvot "pagaidu dzīvi". Nauda neatsver ģimeni, draugus un savu zemi.
Par "pagaidu dzīvēm" runājot, darbā esmu sastapusi pāris jaunu cilvēku, kuri grib būt jebkur tikai ne šeit. Viņiem nav kredītu, nav bērnu- nekas viņus nav piesējis šai vietai, bet viņi te joprojām atrodas, eksistē. Viens jau pusgadu grasās braukt uz Ameriku, cits- Jaunzēlandi, tad Maskavu. Taču vārdiem nekad neseko darbi. To vērojot, sapratu, ka noteikti negribu palikt tāda kā viņi. Labāk ir riskēt un izdarīt, nekā ērtības pēc palikt tur, kur nemaz nevēlies atrasties.

Beauty and The Beast

Ir tāda raidījumu sērija pa šejienes Channel 4. Uz pāris dienām vienā mājā dzīvo divi pilnīgi sveši cilvēki. Viens- apsēsts ar savu izskatu, bet otra cilvēka seja ģenētiskas slimības vai kāda negadījuma dēļ ir izkropļota.

Kopā pavadīto dienu laikā šie cilvēki viens otram parāda savu ikdienas dzīvi. Grūti izstāstīt visu, kas notiek šajā raidījumā, to ir jāredz, lai saprastu. Taču galvenais, kas man "iekrita acī" un ļoti pārsteidza ir tas, ka katrā raidījuma sērijā tieši izkropļotais cilvēks ir laimīgāks ar savu dzīvi un pašpārliecinātāks, nekā tas otrs- ar savu izskatu apsēstais.

Daudzās sērijās "skaistajai" sievietei vislielākais pārdzīvojums bija parādīt sevi bez kosmētikas, viena pat atteicās pavisam. Liels notikums bija arī pieaudzēto matu noņemšana. Un kamēr tas viss notika, "skaistulei" turpat blakus stāvēja it kā "nesmukais" cilvēks. Un, lai arī cik tas jocīgi neliktos, tam "nesmukajam" vienmēr ir bijis žēl to "smuko", nevis otrādi.

Redzētais ļoti lika aizdomāties par milzīgo skaistuma kultu, kas ir visapkārt. Man šī visa padarīšana liekas ļoti bīstama. Jaunas meitenes saskatās fotošopētas bildītes žurnālos un iedzīvojas taaados kompleksos...ne velti plastiskā ķirurģija zeļ un plaukst.

http://www.youtube.com/show/beautyandthebeast

Šodien ārā saulains laiks

Kā jau minēju iepriekš, mums te visa daba jau mostas, viss zied un plaukst. Internetā lasu, ka Latvijā vēl kupenas un lielie mīnusi- liekas tik nereāli. Nevaru iztēloties, kā tagad jums tur ir.
Šodien pastaigājām apkārt, es ar mūsu "ziepju trauku" fočēju kā nu mācēju. Lielais fočiks atstāts Latvijā, tāpēc jāiztiek ar to, kas ir ;)

Jauns ieraksts

Izdomāju, ka šodien kaut kas jāuzblogo. Nav jau tā isti nekā interesanta, ko pastāstīt. Putniņi dzied, zaķīši lēkā pa laukiem, zied narcises un sniegpulksteņi. It kā jau nais.

Tajā pašā laikā daudz, daudz pēdējās divas nedēļas strādāju. It kā ir tās divas brīvdienas nedēļā, bet tās kaut kā nemana. Vairāk ir sajūta, ka dzīvoju darbā.

Pagājušajā nedēļā viesnīcā par velti apmetās īpašnieka padēls un viņa draugu kompānija no Šveices. Padēls- vārdā Eds- svinēja 21.dzimšanas dienu. Jauki cilvēki, lai gan var redzēt, ka auguši ļoti "labā maizē", lai neteiktu vairāk. Dzimšanas dienas svinības ilga divas dienas- piemajā dienā klubs ar privātu lounge un kkādu muzikantu, otrajā dienā- vakariņas viesnīcā un uguņošana. Tā neko 21.dzimšanas dienas svinībām...

Un nākošnedēļ mums notiek kaut kāda IT konference. Strādāšu sešas dienas nonstopā.

Katru reizi, kad mani kaut kas riktīgi izbesī, pie sevis atceros- vēl tikai četri mēneši. Pēc tam braucam mājās. Latvijā, protams, būs citas rūpes, cits dzīves ritms. Taču, lai arī kā, bet-nekur nav tik labi kā mājās, vai ne?

Tim Walker

Par meitenīgumu...

...vai tagad man drīzāk būtu jāsaka- sievišķīgumu? Nez, savos 23 ar pusi gados joprojām nezinu, kurā kategorijā VĒL vai JAU iederos. Jūtos kaut kur pa vidu, lai gan drīz jau būšu "sievas kārtā".

Anyway, ķeroties pie lietas...
Strādājot viesnīcā, piecas dienas nedēļā valkāju formu, mati saņemti uz aizmuguri, nagus vispār nav vērts ne lakot ne audzēt- pēc vienas darba dienas no lakas un garajiem nagiem nebūs ne miņas. Esmu te vairāk nekā gadu, un šāds dzīvesveids mani ir padarījis tik dabisku, ka slikti metas.
Pietrūkst tās pucēšanās, tā meitenīguma/sievišķīguma. Citreiz gribas tā pa smuko saģērbties, uzlakot nagus, saveidot matus, uzvilkt augstpapēžu kurpes un kā punktu uz "i"- iesmaržoties ar labām smaržām. Un tad aiziet uz kādu foršu pasākumu, koncertu vai dajebko.

Ja te būtu, kur, es nečīkstētu. Pamēģiniet dzīvot tādā mazā ciemā kā Studland, tad sapratīsiet, ko domāju- te vienīgā izklaides vieta ir "Social Club", kas būtībā ir telpa, kurā piektdienas vakarā kādi pieci vietējie satiekas, lai piedzertos.

Pavasars


Ticiet vai nē, bet te gaisā jau ir jūtams pavasaris. Man pašai tāda pavasarīga sajūta pamazām rodas- lēnām kūņojos ārā no ziemas miega.

Vēl nejauši atradu šo bildi...Mmmmm

Same old, same old

Pirmā darbadiena pēc atvaļinājuma ir pavadīta- nekā jauna, protams. No rīta bija visgrūtāk- pie sevis domāju, ko es te vispār daru. Tā gribējās mājās! Un atkal bija jārunā angliski. Man šķiet, es izklausījos kā piedzērusies, jo brīžiem kaut ko neskaidri buldurēju- latviešu valoda jauca galvu.

Bet tagad jau viss labi. Vakarā izkrāmēju koferus un kārtējo reizi šausminājos, kā esam apauguši ar mantām nieka pusotra gada laikā.

Tagad vēl uzēdu kādu desmaizi- Kaspars koferī līdzi atveda trīs "Lido" desas :D

Un vispār, es tagad "tvītoju"- Ai_Vanna. Vismaz pagaidām man tīri labi patīk visa tā Twitter padarīšana, lai gan neizslēdzu, ka varētu pēc kāda laiciņa apnikt.

Cheers, mates!

Bye, bye!

Ai, kā negribas braukt atpakaļ... Lai gan Latvijā pabiju tikai divarpus nedēļas, ir sajūta, ka nekur pirms tam nebiju aizbraukusi.

Atlikušie četri mēneši liksies gari, gari.


01.41 AM


Gandrīz divi naktī/no rīta. Cenšos iemigt "salocījusies" uz krēsliem. Nesaprotu, kā pārējiem tas izdodas, man kaut kā nesanāk un nesanāk iemigt.