Mīļumiņš

Brīvdiena

Iegājām šodien ap pieciem pēcpusdienām pasnaust "uz dažām stundiņām" un pamodāmies deviņos vakarā. Diez vai naktī varēsim pagulēt.

Šodien biškiņ pastrādājām ap māju- nopļāvām zāli, tikām vaļā no brikšņiem un tā tālāk. Patalkojām pa latvisko- tikai kūlas dedzināšana izpalika (lai gan Kasparam tāda doma ienāca prātā).

Piemirsu uzrakstīt- nākamajā naktī pēc tam, kad kaimiņš pus māju ar balinātāju gandrīz noindēja, bija vēl viens atgadījums.

Tātad- ar Kasparu ap vienpadsmitiem ērti iekārtojamies gultā, lai skatītos "Simpsonu" jaunāko sēriju. Šeku-reku viņam rokās bija neatvērta gāzēta ūdens pudele. Kad viņš korķi skrūvēja vaļā, pudele paslīdēja un minerālūdens tiešā trāpījumā uzlija uz mana datora. Un nevis tikai nedaudz, bet tā pa riktīgo- gan uz monitora, gan viscaur uz tastatūras daļu.

Joprojām esmu pārsteigta, cik mierīga biju, kad Kaspars steigā ķēra pēc skrūvgrieža, lai izņemtu ārā bateriju. Dators burtiski pludoja un burbuļoja no minerālūdens. Arī gulta, segas pārvalks un palags bija slapji, taču par to neviens tajā brīdī nemaz nedomāja- galvenais tak tas dators!

Viss beidzās ar to, ka manu ābolīti izžāvējām pie sildītāja, salikām atpakaļ kopā. Kaspars atrada informāciju internetā par to, ka Apple datoriem iekšā ir indikators, kas gadījumā, ja to aplej ar ūdeni, iekrāsojas rozā un rezultātā tiek pazaudēta garantija. Tad nu paskatījāmies, un- jā. Man uz garantiju vairs necerēt, ja kaut kas cits atgadās.

Vismaz pagaidām dators negļuko, taču kaut kur zemapziņā ir doma- kaut kad kas atgadīsies. Piemēram, kāds taustiņš vairs nestrādās.

Ehh, dažreiz galīgi neveicas.

Man jau patīk!

Man jau "patīk" pamosties ap pusnakti, lai atklātu, ka kaimiņš izdomājis ar balinātāju vannasistabā tīrīt flīzes. Un pēc tam visu nakti gulēt pie diviem atvērtiem logiem, lai neizdedzinātu elpceļus no spēcīgās balinātāja smakas.

Jautra nakts mums vakar bija

Kad gribas uzsmēķēt lietū

Gain Fast

Netīšām iTunes uzgāju Gain Fast vecās dziesmas un uz nostaļģiju parāva (sevišķi pēc tām dažām vīna glāzēm).

Tikai kad viņus pirms diviem gadiem redzēju Baltic Beach Party, man iepatikās. Pirms tam man viņi likās tādi pārāk sīrupaini un saldi. Taču toreiz koncertā, tēlaini izsakoties, kādu no "dvēseles stīgām" parāva. Visu koncertu pavadīju ar pusasarainām acīm vienkārši skatoties un klausoties. Joprojām atceros to sireālo sajūtu, kāda man bija.

Godīgi sakot, atceros pilnīgi visu koncertu- gan tos urlīgos čaļus mums blakus, kas sēdēja smiltīs, lai redzētu meitenēm zem svārkiem, gan to, ka koncerts sākās naktī, bet beidzās- līdz ar rītausmu.

Biju jau aizmirsusi, cik foršs tas pasākums bija, jo pagājušajā vasarā topā bija Positivus.

Vēl par ChatRoulette

Intereses mākta tad nu iegāju ChatRoulette. Un pirmais, ko man viens džekiņš atrakstīja bija: "Whanna see my dick?" Laikam izskatījos pēc tādas, kas grib.

Lieki piebilst, ka ar to arī beidzās mana interese pačatot ar kādu no ChatRoulette.

Ehh...

Lai gan uz Latviju braucu pēc gandrīz 20 dienām, man pamazām sāk rasties aizdomas, ka nāksies vien palikt tepat.

Jau tagad divi mūsu darbinieki netiek atpakaļ no savām valstīm, tā kā man ir aizdomas, ka šefs negribēs mūs laist, ja pastāvēs iespēja, ka netiksim laikā atpakaļ.

Atliek vien cerēt uz to labāko. Ja netiksim, tad būsim zemē nometuši 300 mārciņas. Ehh...

If I had a million $...

Zini to dziesmu "If I had a million $"? Šad tad, kad panesās uz "kā būtu, ja būtu" runām, spriežam, ko iesāktu, ja pēkšņi vinnētu loterijā miljonu, vai pat vairāk. Ko iesāktu ar tādu naudu? Kas būtu pirmais, ko pirktu? ...

Njaa, un tad nu es izdomāju- nav ko spriedelēt. Jāsāk rīkoties! :D Es tagad aktīvi piedalos Eiro miljona loterijā. Vot tā! Katru nedēļu kāds vinnē- kāpēc, lai tā nebūtu es? (protams, ka tā nebūšu es). Pagājušajā nedēļā vinnēju VESELAS divas mārciņas . :D

Iesaku, ja paliek garlaicīgi, paspriedelēt- ko tu iesāktu, ja pēkšņi vinnētu loterijā miljonu dolāru, latu, eiro etc.?

Sounds like Latvia

Izdomāju Youtube.com meklētājā ierakstīt vārdu Latvia. Un jāsaka, ka atrastais mani padarīja ļoti emocionālu. Runāju par Latvijas censoņu saveidotajiem tūrisma reklāmas video, kuru lietderība nereti Latvijā tiek apšaubīta (no sērijas- vējā izmesta nauda, bet kvalitātes kā nav, tā nav).

Atceros, ka projekta "Sounds like Latvia" video rullīti mums kā topošajiem "komunikācijas ekspertiem" rādīja augstskolā. Un arī es biju to vidū, kuri rauca degunu.

Taču tagad, kad šos video paskatos pēc pāris gadiem un laikā, kad esmu prom no dzimtenes, tiem manās acīs ir pavisam cita vērtība. Gribas pat teikt "paldies" par iespēju vienā mazā klipā redzēt visu, par ko mīlu savu zemi (ne valsti). Protams, vai šie video piesaista tūristus, tas ir cits jautājums, taču man kā uz laiku emigrējušai no valsts tas ir kā atgādinājums, kāpēc gribu atgriezties.

TikTak

Vienas dienas laikā redzēju briedi, daudz zirgu, daudz zaķu un dzirdēju pīkstam vienu pelīti. Bez Faunas ir arī Flora- daudz, daudz narcišu (uz katra stūra), pienenes, tās mazās, baltās puķītes zālē, ziedoši ķiršu koki un ābeles....

Tik daudz dabas apkārt- sāku jau pierast, ka ik dienas eju garām laukam, kas pilns ar šausmīgi mīļa paskata zaķiem, kuri rokas stiepiena attālumā tikai gremo zāli.

Kopš sākam just vasaras tuvošanos, brīvdienās ejam uz piejūras kafejnīcu, ārā ēdam brokastis. Jau paspēju paķert pirmos saules starus pa ceļam.

Ja neskaita lielu aizņemtību darbā, tā arī paiet manas dienas. Esmu silto nakšu gaidībās. Tad gan ķeršu pēc vīna pudeles un skatīšos saulrietu (lai cik banāli arī tas neizklausītos, tieši to esmu iecerējusi darīt), turpināšu uzsūkt šejienes rāmo dabu, un vienkārši pavadīšu laiku, nedomājot ne par ko. Kad tad vēl, ja ne tagad?

Young Folks

"Young Folks" gan daudz kaverversiju youtub-ē. Sākot ar Kanji un beidzot ar Džeimsu Blāntu.

Consumers may never know they're being influenced.

Nu tā. Atkal uzdūros interesantam rakstam. Šoreiz par reklāmu un par to, kāda tā kļuvusi mūsdienās.

"Consumers may never know they're being influenced." Spriežot pēc raksta, topošajiem aktieriem pēdējos gados parādījusies visai ienesīga blakusnodarbe. Viņi tiek nolīgti, lai tēlotu "parastus cilvēkus", un viņu uzdevums ir iestāstīt īstajiem parastajiem cilvēkiem, cik attiecīgais produkts ir labs.

Produkta reklamēšana izpaužas, piemēram, šādi:

- tiek nolīgti 20-30 cilvēki, kuri zvana uz dažādiem radio šoviem un sarunā ar raidījuma vadītāju iepin attiecīgo produktu vai kampaņas saukli (bet tikpat labi tas var būt arī melnais PR);

- kāds aktieris tiek norīkots sēdēt metro un lasīt grāmatu. Netālu no viņa atrodas vēl viens amata brālis, kurš lasa to pašu grāmatu. Viņu uzdevums- skaļi sākt pārspriest, cik laba attiecīgā grāmata ir, turklāt- kāda sagadīšanās, ka abi "svešinieki" lasa vienu un to pašu grāmatu!

- dažādos klubos kāds krievu miljonārs uz nebēdu pasūta konkrēta zīmola degvīnu. Guess what? Tas ir tikai aktieris;

- savukārt "Sony Ericsson" nesen laida klajā jaunu telefonu, ko reklamēja visai savdabīgi. Aktieri tēloja tūristus un līdza garāmgājējiem uzņemt foto ar jauno, superīgo telefonu;

- Amerikas lielveikalu ķēde "Walmart" savukārt radīja ar kompāniju it kā nesaistītu blogu, kurā kāds "parasts" pāris ceļo cauri Amerikai no viena "Walmart" uz otru, neaizmirstot pieminēt savu lielisko pieredzi, un laipnos darbiniekus katrā no apmeklētajiem kompānijas veikaliem;

Aktieri paši uz to neskatās kā uz cilvēku muļķošanu- viņi šo nodarbi vairāk uztver kā spēli, iespēju paākstīties un būt "nerātnam" par samaksu. Vidējā samaksa šajā sfērā esot 10-15 mārciņas par stundu darba.

Kāpēc jāķeras pie šādām metodēm? Tiek skaidrots, ka vidējais angļu patērētājs dienā saskaras ar 3000 mārketinga vēstījumiem, turklāt 15% norāda, ka neuzticas reklāmām kā tādām, jo uzskata tās par kaitinošām. "(..) They annoy us, like party crashers at a wedding reception, so we turn the page, change the channel, hit the mute button, block the pop-up windows."

Tāpēc nekas cits vien neatliek kā censties reklāmu "iesmērēt" pa kluso. Vislabākie ieroči tam patlaban esot "Facebook" un "Twitter", kā arī slavenības, kurām tiek maksāts par konkrētā produkta pieminēšanu savā "Twitter" vai "Facebook" kontā.

Par šo tēmu drīzumā iznāks arī filma "The Joneses". Stāsts par perfektu Holivudas ģimeni, kas kā izrādās nemaz nav ģimene, bet gan tikai mārketinga profesionāļi, kuriem tiek maksāts par perfektā dzīvesveida reklamēšanu- kaimiņiem un paziņām rādot, cik labs ir viņu jaunais telefons, mašīna, kosmētika, apģērbs un tā tālāk un tā joprojām. Protams, tas viss vēlāk nāk gaismā, kā jau filmās pieņemts.

Bet no filmām atgriežoties pie realitātes, vairākās valstīs ar likumu ir mēģināts šāda veida reklāmu aizliegt, likumā to definējot kā negodīgu tirgošanos.

Taču reklāmisti nebūtu reklāmisti, ja neizdomātu veidu, kā likumu apiet. Lai izvairītos no soda, arvien biežāk aktieru vietā tiek izmantoti tā sauktie "zīmolu iespaidotāji". Un te ir runa par nevienu citu kā par slavenībām.

Nav noslēpums, ka interneta laikmetā pirātisms plaukst un zeļ. Mūziķiem vairs nav iespējams gūt tik milzīgu peļņu kā iepriekš tikai no ierakstu pārdošanas vien. Ne velti "Lady Gaga" savos klipos mēdz pavisam neuzkrītoši reklamēt kādu produktu ("Bad Romance" klipā tā, šķiet, bija vodka). Tas pats notiek arī kino industrijā- paskat, kādu popularitāti guva "Monolo Blahnik" apavi "Sex and the City" laikā.

Turklāt ne velti slavenībām bez maksas tiek sūtīti neskaitāmu dizaineru un kompāniju jaunievedumi. Ne jau aiz pielūgsmes un mīlestības tas tiek darīts. Tiek cerēts, ka attiecīgais cilvēks tiks ar šo produktu nofotografēts un vairāki desmiti vai simti tūkstoši cilvēku redzēs perfektu reklāmu, kas ražotājam nav izmaksājusi ne centa.

"By the way, did I mention that while writing this post I have consumed several delicious and nutritious new energy shakes? I didn't? OMG, you have to try one. They're called..."

Vīnu "degustācija" turpinās

Mmm, dzeru zemeņu vīnu. 14,5%- jūtu, ka būs īsts gāzējs. Garša ļoti atgādina zemeņu sidru, taču pa galvu dod pamatīgāk. Labs.

Kaspars ļoti iecienījis sarkanvīnus. Veikalā atrada labu Spānijas vīnu- tik sauss, ka velk muti kopā. Es gan labāk turos pie saldajiem.

Pēdējos mēnešus ļoti esam iecienījuši vīnus. Vietējā veikaliņā gan nav milzīgs klāsts, taču piedāvājums ir labs. Izskatās, ka līdz vasaras beigām jau būsim nogaršojuši visus :D

Shut down

Cilvēks ir viens interesants, interesants radījums. Kāpēc dažreiz ir tā- satiec cilvēku un jau pēc pāris sekundēm jūti, ka tev viņš nepatīk?

Cilvēks it kā neko nav nodarījis. Viņš tikai paspējis pāris teikumus pateikt, bet es jūtu, ka noslēdzos. Konkrēts shut down. Nemaz negribu zināt neko no tā, ko man cenšas pastāstīt, jo man neinteresē. Tāpat arī neuzskatu par vajadzīgu stāstīt kaut ko par sevi. Intuitīvi jūtu, ka nemaz negribu sačomoties ar tieši šo konkrēto cilvēku, turklāt mani kaitina pilnīgi viss, ko viņš dara, vai kā izskatās.

Tajā pašā laikā galvā pieklājības balstiņa un galu galā- veselais saprāts kā tāds- brēc, cik tas neloģiski, nevar taču tā pret cilvēku.

Vai es vienīgā tāda jocīga?

Chatroulette

Kā rakstīja Tims Valkers savā blogā: "Ieslēdziet skapī savas meitas (..)."

Tehnoloģiju laikmets līdz ar sociālās vietnes chatroulette.com palīdzību radījis iespēju jebkurā brīdī aci pret aci skatīt vaigā svešiniekus. Princips vienkāršs- ieslēdz vebkameru, ieej šajā adresē un tevi automātiski savienos ar kādu citu, kurš dara to pašu. Ja redzētais tev nepatīk, spied "next" un tevi savienos ar kādu citu. Ja kāds no ieraudzītajiem cilvēkiem (vai kāda no ķermeņa daļām) šķiet saistošs, vari sākt čatu.

Kaspars ik pa laikam paākstās ap šo adresi un viņš saka, ka vismaz katrs piektais, ar ko tevi savienos, būs dzimumloceklis. Aiz dzimumorgāniem seko tumsnēja paskata vīrieši ap 30. Tad vēl visādi citādi dīvaiņi (piemēram, divi džeki vannā pīpējot zāli). Un varbūt pēc šiem visiem piedzīvojumiem tavu aci tomēr "piesies" kāds normāla paskata cilvēks. Varbūt.

Man ļoti patīk, ko Tims Valkers par šo vietni rakstījis savā blogā. Atļaušos pārpublicēt. Sorry, ka angliski, bet man slinkums tulkot. Bet iesaku izlasīt.

__

"Most Chat Roulette exchanges last only a fleeting few seconds: the time it takes the stranger to see you, decide on the evidence of your face or your wallpaper that you're worth no more of their time, and click onto their next chat. I'm warned that approximately one in every 10 clicks will bring you up against penises in various states of tumescence. But approximately one in every 20 will produce an enriching exchange. One friend found himself in a conversation with a naval officer, who'd logged on from his base somewhere in the Middle East; another had a short play performed for her by two Spanish aspiring theatricals.

Early Chat Roulette stars supposedly included a Swedish artist who'd sketch portraits of everyone he talked to, and another man – location unknown – who could be found perpetually masturbating into a green salad. Since there are no age restrictions on the site, one friend of a friend found himself holding up a perfectly decent conversation with a 13-year-old girl. It was only when her mother walked into her bedroom that he wondered how, exactly, the poor woman would feel about finding her daughter talking to a strange man on the internet. (Well, it beats finding her talking to a semi-erect penis.) He quickly pressed "Next".

Of course, once you've persuaded someone to stick around for longer than a couple of seconds, it's a lot harder to let them go – and their rejection feels like a more considered judgement on your charisma, or lack thereof. As you see them reaching for their mouse you want to cry, "come back! COME BAAAACK!" But on Chat Roulette you can never go back. You can only go on – to the next lettuce-lover or lonely seaman. Soon you start clicking away from your new acquaintances with similar indifference.

When you know there'll be no consequences, it's also very easy to start getting personal, even mean. Just ask your average anonymous message board commenter. In this case, your conversation partner may be able to see your face (or another body part), but chances are they're not even in the same country. On my first foray into the depths of Chat Roulette, the vast majority of my exchanges were with people in jumpers looking bored, like me, their faces glowing blue in the screen's sad reflection. So, to spice things up, I resorted to snarkily complimenting one fellow user on his ridiculous facial hair. Then I asked a man in a cardigan whether he was planning to take his clothes off. The goatee guy was game. The man in the cardie clicked away.

I'm still anticipating my first Spanish performance artist or Tarot card reader – I hear there's one of them, too – to give me a truly elevating 10 minutes of talk. But I'm optimistic. Surfing the site is like waiting for your favourite music video on MTV; it's amazing how much dross you can passively endure until you get to the good stuff. Chat Roulette is no Facebook or Twitter or YouTube. It's probably just this year's "Two Girls One Cup", primed to follow the trajectory of all internet fads: a firework burst with a fast fade and a few tales of people getting burned along the way.

Until somebody hones the experience – makes it safe, organised, boring – Chat Roulette will remain a gloriously mad concoction of pornography, hipsters doing cool and/or weird stuff and lonely people looking for company. A bit like the rest of the internet."

Ak, Džastin

Hmm, nedaudz sacepos. Saprotu, ka ne tuvu neesmu īstā auditorija, bet tomēr- kas ir Džastins Bībers un kāpēc pus pasaule viņa dēļ jūk prātā?
16 gadīgais džekiņš ar savu jaunāko albumu nokļuvis ASV "Billboard" topa pirmajā vietā, turklāt sava vecuma dēļ uzstādot arī jaunu rekordu.
Vai tiešām ir kāds, kurš grib klausīties glumu dziedāšanu par mīlestību 16 gadīga puišeļa izpildījumā?
Video izsaka visu:

Happy, happy Lieldienas

Nu priecīgs' Lieldiens' visiem!

Smieklīgi- kāreiz es šos svētkus svinēju tāpēc, ka tā vienkārši pieņemts. Pasēdēšana ar ģimeni, pakaušanās ar olām, rosols.

Tagad, kad esmu vidē, kurā šķietami neviens nesvin (arī īpaši nesaka "Priecīgas Lieldienas"), man pietrūkst īstas latviešu Lieldienas. Ar sīpolu mizās krāsotām olām, olu kaujām un lielo pieēšanos.

Te īstās olas aizstāj šokolādes olas. Ja mēs kādreiz bērnībā meklējām parkā vai dārzā īstas olas, tad šeit Anglijā zaķis atnes šokolādes olas. Kaut kā šo padarīšanu nesaprotu- kāpēc īstas olas jāaizstāj ar it-kā-olām. Nav jau tā, ka te būtu īstu olu deficīts.

Tad nu visiem šodien stāstu, ka pie mums krāso ĪSTAS olas, kuras pēc tam tiek liktas lietā "olu kaujās". :D saņemu izbrīnītus skatienus, bet nonākam pie kopsaucēja, ka tas izklausās jautri.

p.s. uhh, šajā ierakstā vārds "olas" baigi dominē

April

Interesanti palasīties, kādus 1.aprīļa jokus publicē mediji internetā.

Šķiet, ka tvnet.lv ir visaktīvākais šajā ziņā. Jau pēc pusnakts parādījās ziņa, ka katram no Latvijas aizbraukušajam pilsonim maksās 500 latus mēnesī, ja viņš atgriezīsies uz dzīvi valstī (žēl, ka tā nav patiesība), tad vēl bija raksts par to, ka Repše uzšuvis jaunu ādas uzvalku- šoreiz baltu ar melnām strīpiņām (vasaras sezonai) un tagad lasu, ka Lady Gaga uzstāsies Positivus.

Tiešām jāsaka- žēl, ka tas viss nav patiesība. Kurš gan negribētu redzēt Repši BALTĀ ādas uzvalkā ar melnām strīpiņām kāpelējot pa valdības trepēm? Un Lady Gaga uz Positivus skatuves? Un 500 latu pabalstu par atrašanos savā valstī? Ehh, kā būtu, ja būtu...

Apollo.lv gan tāds nopietnāks- Pēteris Šmidre esot tiesā iesūdzējis "IZZI". Manuprāt, varēja ko labāku izdomāt. Un kas tā par ziņu, ka Priedainē nokrīt meteorīts? Ļoti neorģināli. Totāls FAIL.

Bet kakao.lv šodien raksta par google.com klajā laistu tulkošanas programmu, kas dzīvnieku valodu pārtulko cilvēku valodā.

Pati gan šodien nekaļu lielos plānus kādu izjokot. Nekad īsti neesmu izjutusi lielu vēlēšanos un sajūsmu par šo padarīšanu. Nē, paldies.