Hello

Kādu laiciņu apzināti biju nozudusi, jo, godīgi sakot, man pēdējā laikā ļoti apnikuši visa veida sociālie portāli-draugiem, twitter, facebook. Vārdos nevaru izteikt, cik ļoti tie mani garlaiko. Ik pa laikam uznāk vēlme no kāda izdzēsties, taču, ja gribu skaitīties žurnāliste, man jābūt mūsdienīgai un jāseko visam līdzi :p Tā kā es atvainojos, ja kādam neesmu atbildējusi, bet es labošos- no šodienas atgriežos apritē.

Turklāt jau kādu nedēļu esmu apaukstējusies. Tagad jau jūtos daudz, daudz labāk, taču visu iepriekšējo nedēļu mocījos ar iesnām, klepu un šķaudīšanu. Bet tas jau laikam normāli pavasarī.

Lieldienas pavadīju darbā, bija ļoti, ļoti daudz darba. Man radies iespaids, ka te nevienam šie svētki neko īpašu nenozīmē. Man Lieldienas vienmēr asociējas ar ģimeni, foršu pasēdēšanu, protams, olu kaujām. Pasaku kādam anglim "priecīgas Lieldienas" un uz mani skatās kā tādu jocīgu, tik ēd savas šokolādes olas un brīnās.

Laikapstākļu ziņā gan nav par ko sūdzēties-pēdējās divas nedēļas bija vismaz 21 grāds, skaidras debesis. Viņiem arī vasarā daudz siltāks nepaliek, tā kā var teikt, ka laiks bija kā vasarā- divas reizes pasauļojos pie jūras, nekad nebiju domājusi, ka aprīlī gulēšu peldkostīmā pie jūras un man būs karsts. Apkārt viss ir uzplaucis, tagad ievas zied un sācies ceriņu laiks, šodien ķiršu kokā redzēju aizmetņus ķiršiem, viss skaisti zied un smaržo. Es visu laiku priecājos, ka jūnijā visu to pašu redzēšu Latvijā- šogad man būs divi pavasari.

Šodien darbā "ar vienu aci" pa TV skatījāmies kāzas (domāju, ka man nav sīkāk jāpaskaidro, kurš precējās). Jo tuvāk šī diena nāca, jo vairāk VISUR par to runāja. Ziņas vispār nebija iespējams noskatīties bez vārdu salikuma "royal wedding", kas bija iepīts visur, kur vien to varēja iepīt. Un nemaz nesākšu runāt par to, kas darījās veikalos- tematiska krūze, spilvens, glāzes, galda piederumi, atslēgu piekariņi un tā tālāk un tā joprojām.

Lai cik ļoti kaitinoši tas viss nelikās, tomēr beigās priecājos kopā ar visiem pārējiem, skatoties tiešraidi- viņi jau nav vainīgi, ka visa pārējā pasaule jūk prātā. Lai jau veicas!

Nākamā nedēļa darbā ir ļoti mierīga. Pēc Lieldienu un tagad arī Royal wedding brīvdienām, vairums cilvēku atgriezīsies darbā, kas nozīmē, ka viesnīcā būs mazāk cilvēku. Varēsim lēnā garā darīt kādus darbiņus. Te jau bez drāmām arī neiztikt- ir karstasinīgi spāņi, sērojošs anglis, pavisam jokains ungāru pāris, vārdiem neaprakstāma taizemiete un tā tālāk. Tam visam pa vidu arī mēs- pēc gandrīz diviem šeit pavadītiem gadiem es gan neko un nevienu vairs galvā neņemu. Salīdzinot ar BNS stresu, priekš manis šis darbs ir miera oāze.

Jāuzēd zemenes ar putkrējumu un jāturpina "Moonlighting" maratons. Čau!

Foster the People 'Pumped Up Kicks' Live from SXSW

čau

Pēdējo nedēļu pie mums katru dienu ir virs 20 grādiem. Brīvdienā jau paspēju izmesties peldkostīmā un pagulēt pie jūras, kas bija pārpilna ar cilvēkiem. Daži trakie jau peldas un savus trīsgadīgos bērnus mērcē ledus aukstajā ūdenī, bet es nemaz nemēģināju pat mazo kājas pirkstiņu apslapināt.

Pēc trīs stundām sauļojoties, ieguvu labu iedegumu un pamatīgi apaukstējos. Taču pat kakla sāpes, šķaudīšana un iesnas nespēj sabojāt manu prieku par silto laiku- nu labi, atzīstos, ka šorīt jutos vienkārši briesmīgi, taču cenšos saglabāt optimismu.

Tā gadās

Viņi satikās ļoti jauni, bija kopā apmēram desmit gadus. Pēc visiem šiem gadiem viņi izdomāja aiziet katrs uz savu pusi- padzīvot sev, jo vienmēr jau liekas, ka dzīvē jābūt kaut kam vairāk.

Viņa aizbrauca no valsts, meklēja jaunus iespaidus. Viņš- palika turpat, kur bija, turpināja strādāt par minimālo atalgojumu, gribēja daudz, taču tā arī nekad nesaņēmās, lai kaut ko pasāktu.

Abi joprojām uzturēja kontaktus, un zināja- agrāk vai vēlāk viņi atkal saies kopā. Viņš arvien biežāk sāka domāt par braukšanu pie viņas, taču vilcinājās, jo tā bija paradis. Vienmēr domāja- gan jau kaut kā, kaut kad...

Bet vakar viņš uzzināja, ka viņa tikusi nogalināta.

______

Visu dienu man par to jādomā, jo tas notika ar manu darba kolēģi. Kad šādus stāstus lasa avīzē vai internetā, ir daudz savādāk, nekā tad, kad to cilvēku tiešām pazīsti. Visu laiku sevī meklēju kādus mierinājuma vārdus, ko teikt, taču zinu-nekas, ko teikšu viņam neliks justies labāk.

Kad kaut kas tāds atgadās, gribot negribot, tiek atgādināts, cik dzīve ir īsa, cik visas ikdienas problēmas ir mazas un tā tālāk... Tik daudz laika tērējam domājot, bet tik maz laika- darot.

Un cik tomēr liela nozīme ir īstajā laikā būt īstajā vietā un otrādi- neīstajā laikā būt neīstajā vietā.

Vispār jocīgas pēdējās divas nedēļas- šajā nedēļas nogalē uzzināju par nogalināto meiteni, bet pagājušajā nedēļas nogalē viesnīcā, gandrīz Kaspara rokās, nomira 94 gadus veca tantiņa. Viņas vīram nekas cits neatlika kā noskatīties, kā ātrā palīdzība centās viņu atdzīvināt, taču neveiksmīgi. Viņš tikai beigās noteica:"Labi, ka viņa no dzīves aizgāja tādā skaistā vietā."