Man, lūdzu, ar zemeņu garšu!
http://perezhilton.com/2010-06-30-yummy-greeting-cards
Swanage
Septiņas dienas nostrādāju, tagad beidzot brīvs. Šodien pamodos ar baigo nogurumu. It kā brīvdiena- gribas skriet, kaut ko darīt, taču spēka nav. Beigās gan izvilkāmies no mājām un aizbraucām uz Swanage. Ilgi nebija būts.
Pēdējo reizi, kad tur biju, redzēju vien pensionārus lēnā gaitā velkoties pa ielu. Taču tagad, kad sezona jau uzņēmusi pilnus apgriezienus, var redzēt, ka pilsēta ir atdzīvojusies. Čum un mudž no cilvēkiem- ielas un veikali pilni. Arī cenas dažādās ēstuvēs pamatīgi pakāpušās.
Nav ne jausmas kas tā par sugu
Viss tāds miniatūrs. Atgādina spēļu pilsētiņu
Ar mani atkal runā kaija...
Ai, jābrauc mājās rosolu taisīt
No visa pa druskai
Nevienu laikam nepārsteigšu, ja teikšu, ka šogad man nekādas Līgo sajūtas nebija. Jāsaka gan, ka arī citus gadus man tās īpaši nav bijušas.
Ar "sajūtu" domāju šlāgermūziku visos stūros, ugunskurus, vainagus, cilvēkus kā trakus iepērkoties veikalā, protams, sieru, alu un visādām citādām tautiskām padarīšanām... ā, un "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā".
Filmu gan par godu svētkiem noskatījāmies, taču ar to man arī beidzās šā gada Līgo vakars. Kā teiktu Ērika Dagnija: "Tad nu ES palikšu mājās. Kādam ir arī jāstrādā."
Visu nedēļu besījos, ka nav interneta. Mājas īpašnieks izdomājis mainīt kompāniju, kas to nodrošina. Doma jau nav slikta. Tikai viņš iedomājās, ka jaunā kompānija visu izdarīs attālināti un vienā jaukā brīdī internets vienkārši uzradīsies. Tā, protams, nenotika. Izrādās, ka kompānija jau n-tās dienas atpakaļ bija viņam iedevusi lapu ar jauniem konfigurācijas datiem, kurus pašiem vien vajadzēja ievadīt.
Ja Kaspars viņu nebūtu tirdījis, vēl tagad mēs sēdētu bez interneta.
Darbinieku sastāvs uz vasaras sezonu tagad ir pilnībā nokomplektēts. Tagad viesnīcā strādā 2 latvieši, 4 poļi, 1 taizemiete, 2 spāņi, 2 austrietes, 1 francūzis, 1 ungārs (īpašs eksepmplārs), kā arī saujiņa angļu. Kopumā jau jautra kompānija. Cits man patīk labāk, cits varbūt ne īpaši, bet kopumā nav ne vainas.
Tā nu piektdienas vakarā aizgājām uz tādu jocīgu iestādi kā "Social Club". Spriežot pēc nosaukuma, tā vieta paredzēta, lai socializētos (ar alkohola glāzi pie sāna). Papildus "socializēšanās procesam" ar kolēģiem, pametām aci arī uz netālu esošā hoteļa darbiniekiem. Un šeku, reku, sazīmējām latvieti. Tāds normāls latvju džekiņš ap 25 un turklāt vārdā Kaspars.
Nākamajā rītā jau astoņos bija jābūt darbā. Lai gan izskatījos svaiga kā gurķītis, sekas iepriekšējā vakara vīna glāzei, sidram un glāzei ar vēl kaut ko-nezin ko, mani mocīja visu rītu.
Pēdējā nedēļa ir bijusi super karsta. Skaidras debesis, neliels, bet patīkams vējš. Vidējā temperatūra ir kādi 23 grādi. No divām brīvdienām nedēļā pirmajā dienā parasti visu dienu kaut kur novazājamies kā tūristi, otrajā dienā eju ķert sauli.
Nu ko, lai saka. Viss pa vecam. Nekas īpaši nav mainījies- tā ar mēru turpinām baudīt dzīvi. Neiespringstam par nākotni, dzīvojam šeit un tagad. Vēl jau var...
Līgo
Kopš nedēļas sākuma nebija interneta, tāpēc esmu galīgi atpalikusi no tā, kas darās Latvijā. Lai gan pieļauju, ka nekas jauns- Līgo vakars, Jāņu diena, dzērājšoferi (vismaz spriežot pēc tā, ko tagad skatos internetā).
Vakar bijām nelielā burziņā, tāpēc esmu sagurusi šodien. Acis līp ciet. Pat prieks par atgūto internetu tās netur vaļā.
Man šis tas rakstāms sakrājies, taču neesmu spējīga šodien neko uzrakstīt.
Līgo!
"Black Eyed Peas" un filozofēšana par plikumiem
Beidzot noskatījos to "Black Eyed Peas" desmit minūšu garo klipu, par ko Baiba man teica. Un jāsaka, ka man ļoti, ļoti patīk. Es kā jau vienmēr sāku fanot tad, kad dziesmas vairs ne pavisam nav jaunas :D
Šoreiz nenodarbošos ar pirātismu, bet gan ielikšu tikai linku uz video. Brīdinājums skatītājiem ar vājākiem nerviem- pašā sākumā rāda Džastina Bībera reklāmu.
http://www.youtube.com/user/blackeyedpeasvideo?blend=1&ob=4#p/f/1/CUFsQ5lTo6g
________
Nedaudz pafilozofējot- nekad nebiju domājusi, ka popmūzika attīstīsies šādā virzienā. Ar to gribu pateikt, ka mūsu "Backstreet Boys" un "Spice Girls" laikos tik ļoti nekultivēja seksu. Labi, "Spice Girls" skraidīja apkārt pusplikas, taču viņas viena ar otru nemaigojās, turklāt dziesmu teksti bija daudz nevainīgāki.
Tad jau nāca Britnija, kas ar katru gadu kļuva arvien plikāka un uzvedās "seksīgāk". Tagad ir Lady Gaga. Tas, ka 10 gadus vecas meitenītes (un jaunākas) pusplikas lēkā pie Lady Gaga "Bad Romance" man uzdzen šermuļus. Youtube ir daži šāda veida video un man ir ļoti neērti tos skatīties.
Bet Kristīnas Agileras jaunais "Not My Self Tonight" video...vispār bez komentāriem.
Negribu izklausīties pēc vecmodīgas omītes, bet- kas par daudz, tas par traku!
Ak, Ainār
Kārlis Streips uzgājis ļoti jauku interneta adresi, kas radīta "par godu" mūsu pašu buldozeram, visu-varošajam-visur-ielīst-gribošajam Aināram Šleseram.
Būtība tāda- uzskaitīt visus viņa pēdējo gadu solījumus vēlētājiem, un parādīt, kā tas reāli piepildījies (vai šajā gadījumā- nepiepildījies) dzīvē. Laba lasāmviela.
http://ainarasolijumi.lv/
Wiii
Vasarā zāle vienmēr škiet zaļāka, debesis zilākas un dzīve krāsaināka. Prieku spēj sagādāt visvisādi sīkumi. Jau kādu laiku apzināti visā saskatu tikai to labo. Darbā visādi brīnumi atgadās, bet netaisos tērēt savu laiku un emocijas par niekiem.
Kā jau minēju iepriekš, pirmdien, otrdien bija brīvdiena. Negribējās sēdēt istabā, tāpēc ar kājām nogājām apmēram piecus kilometrus gar jūru. Beigās gan bijām nedaudz saguruši, turklāt pa ceļam saēdāmies visādus labumus. Pietika iedot kaijai vienu frī kartupeli, kad klāt bija vesels bars. Mazais zvirbulītis, kas arī gribēja uzēst, protams, nedabūja neko. Nabadziņš. Beigās gandrīz bēgām, jo tas kaiju bars mums kādu laiku sekoja.
Vakarā ar kompāniju no darba braucām uz pilsētu Wareham. Restorāns "Ghurka", kas darbojas pēc "all you can eat" principa. Katrs samaksājām 13 mārciņas (ap desmit latiem) un varējām kaut vai visu vakaru piekraut šķīvjus ar ķīniešu, indiešu un nepāliešu ēdieniem. Kaspars izcēlās ar desmit porciju apēšanu.
Vispār novēroju, ka tie tievie varēja vairāk sevī iedabūt, nekā apaļīgākie.
Kopumā bija ļoti foršs vakars, izsmējāmies pamatīgi. Turklāt iepazināmies arī ar divām jaunajām vasaras darbiniecēm- 17 gadīgām austrietēm. Vāciski gan vēl nesāku runāt, esmu pamatīgi ierūsējusi.
Bet šodien man un Kasparam tā kā skaitās jubileja. Šā gada 15.jūnijā sākas sestais gads, kopš esam kopā. Uhh, kur tas laiks ir tā aizskrējis, nav ne jausmas. Tā nu šodien aizstaigājām līdz viesnīcas restorānam- vēl viens iemesls, lai labi paēstu :)
Only Sour Cherry on the Fruit Stand
Jau ilgu laiku datorā glabāju "Gossip Girl" soundtreku, taču tikai tagad to sāku klausīties. Un esmu patīkami pārsteigta.
Īpaši priecē:
The Kills – “Sour Cherry”
Phantom Planet – “Do The Panic”
The Teenagers – “Feeling Better”
The Virgins – “One Week Of Danger (Demo Version)”
Nadia Oh – “Got Your Number”
Oppenheimer – “Breakfast In NYC”
The Pierces – “Three Wishes”
Albert Hammond Jr. – “Hard To Live In The City”
Me, Myself & I
Man nekad nav bijušas problēmas izanalizēt kādu citu- tas sākās jau skolā, kad Ūsiņa un Zēberga mums lika analizēt stāstus. Augstskolā tas jau pārvērtās akadēmiskā murgā, un kaut kādā jocīgā veidā pārmērīga analizēšana turpinās arī tagad. Tikai tagad tie analizējamie ir reāli cilvēki un notikumi. Gribētos ticēt, ka tā ir viena lieta, kas man vairāk vai mazāk padodas.
Bet runājot par lietu, vienu dienu darbā mana priekšniece vārdā Džeina sāka nedaudz analizēt mani. Un tas bija ļoti, ļoti jocīgi. Sevišķi tāpēc, ka sapratu- es nekad neesmu parakņājusies pa savām "iekšām", lai saprastu, kas es tāda vispār esmu.
Viņa teica, ka es savos 22 gados esot ļoti mērķtiecīga, patstāvīga, zinu, ko gribu, neļauju sev kāpt uz galvas, nestresoju par niekiem un tā tālāk. Es tikai klusījos un kratīju galvu. Izklausās jau labi, taču man tiešām nav ne jausmas, vai tas, ko viņa teica, ir taisnība.
Vienmēr kaut kā dzīvē esmu plūdusi pa straumi, ļoti daudz paļāvusies uz citiem. Vismaz man tā līdz šim ir licies...
Tas ko gribēju ar šo ierakstu pateikt-Džeina netieši mani pamudināja sākt padomāt pašai par sevi. Nezinu, kas no tā sanāks, bet nu redzēs. Nenāktu par ļaunu sakārtot sevi. Jo labāk zināšu, kas es esmu, jo labāk sapratīšu, ko gribu.
Apčī
Kārtējā darba nedēļa pagājusi. Šodien paspēju kolēģiem izdziedāties Latvijas himmnu. Vēl tikai jāparāda "tūdaliņ-tāgadiņ", un tad jau mana kultūras programma Latvijas gaumē būs noslēgusies.
Pēdējās dienas esmu diezgan pamatīgi apaukstējusies, jo vienu nakti sadomājām tāpat pavazāties gar jūru. Es ar plikām pēdām pa aukstajām smiltīm. Tā laikam nebija pārāk laba ideja, jo nākamajā dienā vairāk šķaudīju nekā runāju. Dienu pēc tam jau bija viss komplekts- iesnas, klepus un šķaudīšana.
Šodien jau labāk. Gribētu cerēt, ka tā arī paliks. Pirmdiena un otrdiena brīva. Pa dienu atkal kaut kur aizvazāsimies, bet vakarā brauksim uz restorānu ar kolēģiem. Princips tāds- pēc apmēram 15 mārciņu samaksāšanas tu vari ņemt cik daudz vien gribi, ēst līdz nemaņai. Gribas redzēt, cik daudz Kaspars sevī iedabūs.
(dusma)
Mani šodien ļoti nokaitināja viena lieta...
Viesnīcā ļoti bieži paliek jaunlaulātie un šī nedēļa nebija izņēmums. Viskaitinošākais man šķiet tas, ka katru reizi daudzi skatās un pēta to līgavu, un ja viņa nav no tām skaistākajām, ar nosodošu skatienu tiek teikts: "Tā nu gan nesmuka."
Nu nevar visas sievietes būt supermodeles. Un arī tās ne tik skaistās mēdz precēties! Labrīt!
Sandbanks
Šis nu ir tas zemes nostūrītis, kur nopērkami vieni no pasaules dārgākajiem nekustamajiem īpašumiem. Tur kur atrodas tā tievākā, šaurākā zemes daļa, paveras vienkārši ideāls skats uz daudzām, daudzām mazām laiviņām. Man gan nav neviena smuka bilde pagaidām. Reizēm šķiet, ka tās laivas tur vien skata pēc atrodas, taču pieļauju, ka tās tiek iznomātas tūristiem.
Tiek prognozēts, ka tuvāko desmit gadu laikā Sandbanks jau būšot applūdis, jo jūra pamazām to "apēdot". Tas īpaši satrauc cilvēkus, kuriem te pieder īpašumi.
Labāk vairs nevar būt
Ceturtdiena:
Pirmajā dienā ar Kasparu braucām uz Bournemouth un bijām visīstākie tūristi. Izbraucām ar gaisa balonu. Bijām 500 pēdu aukstumā, taču man nebija bail ne mirkli. Pati brīnos par to.
Paspējām arī izbraukāties amerikāņu kalniņos. Labi, labi- ne jau īstajos. Iekāpām tādā kā simulatorā. Tad nu mūs no visām pusēm kratīja un purināja, kamēr liels ekrāns priekšā rādīja video no brauciena īstajā dzīvē. No paša sākuma nespēju beigt smieties, jo tas bija tik stulbi. Taču tajā pašā laikā ar visu to kratīšanos un baismīgo braucienu, ko rādīja uz ekrāna, aizmirsās, ka tas nav pa īstam.Tālāk sekoja KFC. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka man negaršo nekas no piedāvātā.
Biju jau stratēģiski uzvilkusi zem drēbēm peldkostīmu, jo biju apņēmusies vismaz divas stundas nogulēt saulē. Taču tā kā mans līdzbraucējs ir hiperaktīvs un mierā nosēdēt nemāk, sauļošanas laiku viņam solījos samazināt līdz stundai, tad līdz pusstundai, un vēl pēc tam- līdz 20 minūtēm.
Beigās gan izdomājām iet uz māju pusi gar krastu- tie bija vairāki kilometri. Bišķiņ jau pukstēju, ka saule nekrīt tieši uz sejas, bet gan uz vienu sānu, bet nu neko.
Gar jūru vairāku kilometru garumā, kā pie civilizētiem cilvēkiem, stiepjas arī asfalta ceļš, turklāt ik pa pāris metriem bija mazi veikaliņi, kafejnīcas, kā arī tāda svarīga lieta kā tualetes (kurās varēja arī ieiet, nenoģībstot no smakas).
Cilvēku ļoti daudz, turklāt mazi bērni vai ik pēc metra spēlējās smiltīs, ceļot visdažādākās grūtības pakāpes pilis, nocietinājumus, kā arī ļoti entuziastiski rokot bedres.
Redzēju pāris sīkās cacītes, kas uz jūru atnākušas ar safrizētiem matiem, kuros saspraustas bantītes, kā arī uz sejas uzklāta kosmētikas kārta.
Ar džekiem gan švaki. Pilnīgi un galīgi garām. Ja kāds zina, kādi izskatās MTV šova "Jersey Shore" džeki, tad varat iztēloties- redzēju tādus eksemplārus. Otra "šķira" bija tie tipiskie angļu džeki, kuri ir viegli uztūkuši (nezinu no kā- no alus vai pārtikas, varbūt no saules), tādi iesvīduši un taukaini.
No Bournemouth pludmales aizgājām līdz pilsētas daļai, ko sauc par Sandbanks. Šajā pilsētas daļā atrodas pasaules dārgākie nekustamie īpašumi. Īsta tūristu paradīze. Turklāt pāri ielai, pretī jūras krastam, otrā pusē jūra turpinās. Otrā pusē atrodas Eiropā lielākā dabīgā jūras ieplaka. Vienkāršiem vārdiem tā ir kā liela, liela peļķe- ne pārāk dziļa. Tā ir ideāla vieta, kur nodarboties ar vindsērfingu, kā arī vienkārši plunčāties ūdenī, kas pat puskilometra dziļumā sniedzas labākajā gadījumā līdz gurniem.
Nevaru vārdos aprakstīt, cik skaista šī vieta izskatās, to ir jāredz.
Pēc šķietami bezgalīgas brišanas pa "peļķi" noķērām autobusu līdz mājām, un pēc tam vēl paspēju stundiņu pasauļoties dārzā.
Vakarā apjēdzu, ka mana pukstēšana par nepietiekamu laiku guļot saulē, bija galīgi nepamatota. Ieskatījos spogulī un apjautu, ka mana seja bija sarkana kā tomāts. Nemaz nerunājot par iesauļoto peldkostīmu, sevišķi tajā sānā, kurā pa dienu bija saule.
Atceros, kā vienreiz Zandai birojā teicu- "ja pamani, ka tur no tā stūra spīd kaut kas sarkans, tad zini, ka tā esmu es". Šoreiz bija apmēram tāpat, ja ne trakāk.
Piektdiena:
Kaspars darbā, es viena pati visu dienu. Jau no paša rīta jutu nemieru. Mana nu jau rozā seja liecināja par to, ka saulē tā kā nevajadzētu aizsēdēties. Taču, kad paskatījos pa logu un atkal- neviena mākonīša- nespēju noturēties. Godīgi sakot, man kopš iepriekšējās dienas bija neliela saules dūriena sajūta.
Pulkstens vēl nebija deviņi, kad jau biju ielikusi mazgāties veļu. Ap deviņiem jau domāju, ko taisīt Kasparam ēst, kad viņš atnāks mājās. Izdomāju, ka beidzot jātiek vaļā no tām vistu kājām saldētavā, tā kā cilpoju uz veikalu pēc ķiplokiem un citrona. Pa ceļam jau ievērtēju laikapstākļus- nedaudz pavēss vējš, bet kopumā tā neko.
Tā nu ap desmitiem biju ceļā uz jūru. Šoreiz gan nebraucu nekur, bet gāju uz vietējo pludmali. Pa ceļam savam Homēram vēl darbā ienesu dounuts (mmmmm...dounuts).
Pie jūras cilvēku nebija pārāk daudz- pārsvarā ģimenes ar bērniem. Centos atrast nomaļu vietiņu, taču jūra ir tik tuvu krastam, ka pārāk daudz vietas nebija.
Nepagāja ne pusstunda, kad man blakus burtiski metra attālumā apmetās trīs bērnu ģimenīte, vēl pēc pusstundas otrā pusē atnāca vēl viena kompānija, kas apmetās burtiski blakus.
Tikai vēlāk, kad piecēlos kājās, aptvēru, ka visa pludmale, cik tālu vien sniedzās mans skatiens, ir nosēta ar cilvēku kompānijām, pārsvarā ģimenēm, kas atrodas apmēram metra attālumā viens no otra. Kaut kāds ārprāts!
Vēl viena lieta, ko noteikti gribēju pieminēt ir ekipējums. 98% cilvēku uz jūru ieradās ar teltīm, vēja aizslietņiem, galdiņiem, krēsliem, saulessargiem, kā arī milzīgām gumijas laivām. Es ar savu knapo dvielīti jutos galīgi nevietā :D Un mani šokēja, ka neviens nespēlēja volejbolu.
Uz māju pusi devos pēc divpadsmitiem. Negribējās pārāk pārspīlēt ar gulēšanu saulē, galu galā rīt darbā jābūt. Pēc tam sagaidīju Kasparu, pasnaudu, paskatījos Britain's Got Talent, un diena galā.
Bildes būs vēlāk.
Man arī kaut kas līdzīgs jāizdomā
"A woman sues Google for $100,000 after she was hit by a car while following Google map directions."
Abonēt:
Ziņas (Atom)