16.marts

Uhh, rīt 16.marts- tas nozīmē, ka Latvijas medijos atkal zīmēsies pašpasludinātie antifašisti un "pacāni" no Rīgas mikrorajoniem, protestējot pret tiem dažiem latviešu "fašistiem", kurus liktenis bija nolicis otrpus karalīnijai ar sarkano armiju.

Katru gadu viens un tas pats tracis. Tajā pašā laikā viņi (lasi- krievi) var uzrīkot nacionālos nodzeršanās svētkus pie Uzvaras pieminekļa un svinēt komunisma uzvaru, lai gan Latvijā pat tāda lieta kā komunisma simbolika ir aizliegta. Mūžīgais cepiens, kas manī izraisa dusmas par to, ka nav iespējams neko darīt, lai kaut kas beidzot mainītos. Bezcerīgi!

Bet vismaz man kā mierinājums, ka pasaulē ir arī kāda kripatiņa taisnīguma, ir "The Economist" raksts, kas pārpublicēts tvnet.lv. Tas parāda, ka Krievijas murgojumi par nacisma atdzimšanu ir un paliek tikai veids kā Krievijas iedzīvotājus novērst no valsts iekšējām problēmām. Galu galā autoritārisma režīmam taču vienmēr vajag lielo, ļauno "ārējo ienaidnieku", kas tā vien glūn aiz stūra un meklē iespēju kā uzbrukt nabadzītei Krievijai.

Te daži fragmenti no pārpublicētā raksta:

"Economist" norāda, ka, pretēji daudzos medijos rakstītajam, leģionāru piemiņas diena Rīgā nav nekāds esesiešu maršs, bet gan pasākums, kura laikā kara veterāni civildrēbēs noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā.

Pasākums tomēr piesaista nepatīkamu uzmanību, no vienas puses, no neonacistiem un skūtgalvjiem, no otras puses - no pašpasludinātiem antifašistiem.

"Vislielāko uzmanību tam pievērš Krievija. Latvijas (un Igaunijas) kā "fašistiskas valsts" nomelnošana ir plaši izmantota tēma Kremļa propagandā. Papildu krāsu tam piešķir apgalvojumi, ka amatpersonas godina "SS veterānus". Igaunijai ir izdevies atvēsināt šo jautājumu ar prasmīgu manevrēšanu un preses vadīšanu. Taču Latvijas amatpersonām leģionāru jautājums ir ilggadīgas un mokošas galvassāpes," raksta žurnāls.