ko tu neteiksi?
Ja šo virsrakstu no portāla mango.lv pilnā nopietnībā ir izdomājis žurnālists, es nokaunos viņa vietā: "Rianna nav sista jau gandrīz gadu."
Ieteikums
Kāpēc elektronikas veikalos nevarētu būt speciāls stūrītis tiem, kas attiecīgajā veikalā ievilkti pret savu gribu, jo gājuši līdzi savām otrajām pusītēm, draugiem un tml.???
Staigāju pa apģērbu veikaliem, un tur gandrīz vienmēr ir vietiņa, kur garlaikots džekiņš var pasēdēt, kamēr viņa meitene mēra vienu lupatu pēc otras un beigās neko nenopērk.
Kāpēc tāpat nevar būt visādos vadiņu veikalos?
Zinu, ka muļķīgs cepiens, bet šodien pavadīju gandrīz trīs stundas staigājot šurpu un atpakaļ starp diviem datorveikaliem.
Staigāju pa apģērbu veikaliem, un tur gandrīz vienmēr ir vietiņa, kur garlaikots džekiņš var pasēdēt, kamēr viņa meitene mēra vienu lupatu pēc otras un beigās neko nenopērk.
Kāpēc tāpat nevar būt visādos vadiņu veikalos?
Zinu, ka muļķīgs cepiens, bet šodien pavadīju gandrīz trīs stundas staigājot šurpu un atpakaļ starp diviem datorveikaliem.
Ahā!
Šodien palasīju avīzi, tāpēc jūtos ļoti gudra, visādas gudrības salasījos.
Uzmanību pievērsa raksts par to, ka viena Anglijas asociācija, kas pieskata medijus, sodījusi dažus televīzijas kanālus par to, ka tie reklāmas laiduši ēterā skaļāk nekā raidījumus, filmas vai dajebko citu. Zinu, ka sīkums, bet šī lieta mani ļoti kaitina, kad skatos TV, un vēl trakāk bija Latvijā. Skatos mierīgi, piemēram, filmu, bet, kad sākas reklāma, pat tante Jūla Pampāļos dzird manu televizoru. Saprotu, ka tas ir mārketinga paņēmiens, lai pamodinātu pusaizmigušo skatītāju, bet - comon!- tā nedrīkst. Kādam vēl sirdstrieku piebiedēs pēkšņā baurošana par jauno "Omo" veļas pulveri vai "Maxima" kārtējo akciju "Optima" līnijas produktiem. To, ka Latvijā kaut kas mainīsies gan velti cerēt, bet prieks, ka vismaz angļi kaut ko dara.
Uzmanību pievērsa raksts par to, ka viena Anglijas asociācija, kas pieskata medijus, sodījusi dažus televīzijas kanālus par to, ka tie reklāmas laiduši ēterā skaļāk nekā raidījumus, filmas vai dajebko citu. Zinu, ka sīkums, bet šī lieta mani ļoti kaitina, kad skatos TV, un vēl trakāk bija Latvijā. Skatos mierīgi, piemēram, filmu, bet, kad sākas reklāma, pat tante Jūla Pampāļos dzird manu televizoru. Saprotu, ka tas ir mārketinga paņēmiens, lai pamodinātu pusaizmigušo skatītāju, bet - comon!- tā nedrīkst. Kādam vēl sirdstrieku piebiedēs pēkšņā baurošana par jauno "Omo" veļas pulveri vai "Maxima" kārtējo akciju "Optima" līnijas produktiem. To, ka Latvijā kaut kas mainīsies gan velti cerēt, bet prieks, ka vismaz angļi kaut ko dara.
Viens no sapņiem tā iespiedies atmiņā... Nav pirmā reize, kad nosapņoju sižetu, redzu veselu stāstu, bet nekad to neuzrakstu. Šoreiz jāsaņemas, iedvesmas man netrūkst, tikai parasti ar to nepietiek. Pēdējo gadu laikā nevienu no iesāktajiem darbiem neesmu pabeigusi. Un tie ir bijuši vismaz pieci, plus vēl tie, kas palika manā galvā un aizmirsās.
Gribas to lietu beidzot novest līdz galam, savādāk sajukšu prātā pati no savām domām!
Gribas to lietu beidzot novest līdz galam, savādāk sajukšu prātā pati no savām domām!
Par "lukturīti"
Es jau domāju, ka šai dienai jāpienāk. Un tā pienāca, tikai es nebiju tur un to neredzēju.
Taivāniete, vārdā Dženija, tīra viesnīcas istabiņu un atrod mazu, zelta krāsas verķīti. Viņa nodomā- hmm, izskatās pēc lukturīša. Nospiež podziņu un "lukturītis" sāk vibrēt. Viņa saka Džeinai: "Paskaties, kāds aizmirsis lukturīti, bet tas ir saplīsis un dīvaini vibrē."
Džeina paņem rokās, groza no vienas puses uz otru un apjauš, ka tas noteikti nav lukturītis. Viņa ātri to noliek nost, paskatās uz Dženiju un saka- Dženij, tas ir vibrators.
Parasti lietas, ko viesi atstāj, liekam kastē ar uzrakstu "Lost property" un vēl ofisā ierakstam žurnālā, norādot istabas numuriņu un atstāto priekšmetu. Bet šoreiz gan tas netika darīts, jo kaut kā nevaru iedomāties, ka viesis zvanīs un teiks- paskatieties, vai es istabā neaizmirsu savu vibratoru. Lai gan- ja tas būtu bijis apzeltīts, varbūt, ka piezvanītu gan. :D
Jā, un tagad "lukturītis" vientuļš stāv skapītī un gaida, ko ar to darīs tālāk. Nabadziņš.
Taivāniete, vārdā Dženija, tīra viesnīcas istabiņu un atrod mazu, zelta krāsas verķīti. Viņa nodomā- hmm, izskatās pēc lukturīša. Nospiež podziņu un "lukturītis" sāk vibrēt. Viņa saka Džeinai: "Paskaties, kāds aizmirsis lukturīti, bet tas ir saplīsis un dīvaini vibrē."
Džeina paņem rokās, groza no vienas puses uz otru un apjauš, ka tas noteikti nav lukturītis. Viņa ātri to noliek nost, paskatās uz Dženiju un saka- Dženij, tas ir vibrators.
Parasti lietas, ko viesi atstāj, liekam kastē ar uzrakstu "Lost property" un vēl ofisā ierakstam žurnālā, norādot istabas numuriņu un atstāto priekšmetu. Bet šoreiz gan tas netika darīts, jo kaut kā nevaru iedomāties, ka viesis zvanīs un teiks- paskatieties, vai es istabā neaizmirsu savu vibratoru. Lai gan- ja tas būtu bijis apzeltīts, varbūt, ka piezvanītu gan. :D
Jā, un tagad "lukturītis" vientuļš stāv skapītī un gaida, ko ar to darīs tālāk. Nabadziņš.
Nevaru izdomāt virsrakstu
Mani sauc Ivonna, un es esmu draugalkoholiķe... Respektīvi, nopirku pirms nedēļas seriāla "Friends" DVD Box setu. Visas desmit Draugu sezonas = ļoti daudz sērijas. Pašlaik esmu tikusi līdz 5.sezonas 110.sērijai. Vēl tāls ceļš man ejams. Ehh, cik grūta dzīve ;)
Tieši "pateicoties" Draugiem trīs no savām četrām brīvdienām pavadīju pie datora, skatoties vienu sēriju pēc otras, tāpēc arī te neko neesmu rakstījusi, jo nebija jau ko, turklāt nebija arī laika. Tagad man ir noteikts limits- ne vairāk kā divas sērijas dienā (lai gan parasti sanāk noskatīties vēl vienu pa virsu).
Darbā viss pamazām ieiet vecajās sliedēs- sāk uzrasties arvien vairāk viesu. Tas nozīmē, ka atkal sāks nākt iekšā stāsti par interesantiem cilvēkiem. Love it! Vismaz kaut kāds prieciņš šajā nostūrī.
Pagaidām ārā diezgan liels sals ( -3 grādi pēc Celsija). Ha, ha, es jau tagad dzirdu letiņus smejam par mūsu "lielo" aukstumu. Šorīt jau darbā kaimiņiene pukstēja, ka nav varējusi iedarbināt mašīnu.
Bet, ja neskaita pēdējo dienu salu- laiks kā pavasarī. Putniņi dzied, palmas stāv kā stāvējušas, turklāt klēpjiem sadīgušas sniegpulkstenītes. Tulpēm asni jau arī izdīguši, tagad tikai lapu plaukšana jāgaida.
Šodien uzzināju, ka vasarā mums tiks organizēts vēl viens darbinieku pasākums- bārbekjū ballīte pie jūras. Izklausās jautri. Vēl viena lieta, ko uzzināju- mēs vasarā drīkstēsim izmantot tenisa kortu. Nez vai es kādreiz saņemšos arī uzspēlēt, bet pamēģināt gribētu.
Tas viss, kas pagaidām nāk prātā...
p.s. esmu pamanījusi, ka, dzīvojot šeit, esmu kļuvusi mazāk ciniska. Varētu pat teikt, ka neesmu ciniska nemaz. To es secināju pēc tam, kad biju atbraukusi uz Latviju. Mazliet pat sabijos no šādas atklāsmes- cinisms bija mans regulārais pavadonis, ejot pa dzimtenes takām (ak, jel).
p.s.s. zinājāt, ka šitais simbols --> <3 <-- nozīmē sirsniņu? Nesaprotu. Man vairāk dupsi atgādina. Bet tas jau laikam norāda uz manu samaitātību.
Tieši "pateicoties" Draugiem trīs no savām četrām brīvdienām pavadīju pie datora, skatoties vienu sēriju pēc otras, tāpēc arī te neko neesmu rakstījusi, jo nebija jau ko, turklāt nebija arī laika. Tagad man ir noteikts limits- ne vairāk kā divas sērijas dienā (lai gan parasti sanāk noskatīties vēl vienu pa virsu).
Darbā viss pamazām ieiet vecajās sliedēs- sāk uzrasties arvien vairāk viesu. Tas nozīmē, ka atkal sāks nākt iekšā stāsti par interesantiem cilvēkiem. Love it! Vismaz kaut kāds prieciņš šajā nostūrī.
Pagaidām ārā diezgan liels sals ( -3 grādi pēc Celsija). Ha, ha, es jau tagad dzirdu letiņus smejam par mūsu "lielo" aukstumu. Šorīt jau darbā kaimiņiene pukstēja, ka nav varējusi iedarbināt mašīnu.
Bet, ja neskaita pēdējo dienu salu- laiks kā pavasarī. Putniņi dzied, palmas stāv kā stāvējušas, turklāt klēpjiem sadīgušas sniegpulkstenītes. Tulpēm asni jau arī izdīguši, tagad tikai lapu plaukšana jāgaida.
Šodien uzzināju, ka vasarā mums tiks organizēts vēl viens darbinieku pasākums- bārbekjū ballīte pie jūras. Izklausās jautri. Vēl viena lieta, ko uzzināju- mēs vasarā drīkstēsim izmantot tenisa kortu. Nez vai es kādreiz saņemšos arī uzspēlēt, bet pamēģināt gribētu.
Tas viss, kas pagaidām nāk prātā...
p.s. esmu pamanījusi, ka, dzīvojot šeit, esmu kļuvusi mazāk ciniska. Varētu pat teikt, ka neesmu ciniska nemaz. To es secināju pēc tam, kad biju atbraukusi uz Latviju. Mazliet pat sabijos no šādas atklāsmes- cinisms bija mans regulārais pavadonis, ejot pa dzimtenes takām (ak, jel).
p.s.s. zinājāt, ka šitais simbols --> <3 <-- nozīmē sirsniņu? Nesaprotu. Man vairāk dupsi atgādina. Bet tas jau laikam norāda uz manu samaitātību.
Abonēt:
Ziņas (Atom)