Tas bija tīri inčīgi...bet ļoti nogurdinoši. Lai gan otro reizi neatteiktos piedalīties atkal. Turklāt- kam gan nepatīk, ka iedod drēbes, sagrimmē un matus sataisa.
Ar Agnesi piedalījāmies Māra Ozoliņa filmas uzņemšanā par Kaupēna piedzīvojumiem. Mūsu uzdevums kopā ar vēl kādiem 25-35 cilvēkiem- sēdēt tiesas zālē, saģērbtiem pa 1927.gada modei un būt ticamiem.
Kā 10.00 ieradāmies Mazajā ģildē, tā pus sešos iznācām no tās ārā. Pēc tam pa taisno gājām uz Makdonaldu :D ļoti gribējās ēst.
Trakākais, ka katrā ainā, kas tika filmēta, mazajā "tiesas zālē" tika laisti dūmi (laikam, lai bilde būtu smukāka). Ar laiku jau sākām jokot, ka te filmē ainu gāzes kamerā, nevis tiesas zālē. Turklāt telpu nevarēja vēdināt,lai dūmi neiziet, tāpēc bija mirkļi, kad šķita, ka ģībšu. Brīnos, kā vecākas tantiņas varēja izturēt, jo bijām saģērbti, it kā būtu ziemas beigas vai agrs pavasaris, kamēr ārā bija 23 grādi pēc Celsija.
Labi, ka vismaz pauzītē varēja ieelpot svaigu gaisu (garāmejošajiem tūristiem gan tā bija liela atrakcija, kad uz ielas stāvēja viens cietumnieka tērpā, daži brīvās Latvijas laika armijnieki un meitenes 20-to gadu stila drēbēs).
Mums pārsvarā bija jāskatās vai nu taisni uz priekšu ar ieinteresētu skatienu vai arī sāņus uz Kaupēnu- te bija jāizskatās riebuma vai dusmu pilnam, kamēr kamera lēni slīd gar visām rindām. Tad vēl grūstoties skrējām iekšā tiesas zālē. Bija jokaini grūstīt vecas tantiņas, bet, ko, lai dara- aktierim jāmāk visu :D
Un beigās vēl filmēja mūsu pakaušus, kas skatās uz tiesnešiem, kā arī savā starpā sačukstas. Visgrūtāk jau bija izdomāt, ko čukstēt. Režisors tikai pasaka- "tagad sačukstieties"! A ko, lai saka? :D Tad nu runājām, cik Kaupēns liels nelietis, cik viņš ļauns, ka pelnījis sodu un tml. Viens večuks gan baigi nepūlējās, tēlojot čukstēšanos. Viņš otram pateica- "man tagad kaut kas tev jāčukst ausī". cik vienkārši :D
Bet vispār bija ļoti forši redzēt, kā tiek filmēta filma. Nebūtu brīnums, ja skatus ar mani beigās izgrieztu ārā, taču tik un tā bija vērtīgi. Titros meklēšu savu vārdu :D
