Atkarība no seksa?

Kas notiek ar šo pasauli?

Kādreiz cilvēki devās uz rehabilitācijas klīnikām ārstēt atkarību no narkotikām, alkohola, azartspēlēm, ēšanas traucējumiem un citām kaitēm, taču šķiet, ka tagad modē ir ārstēties no seksa atkarības.

Uzmeklēju internetā- tā tiešām ir zinātniski pierādīta slimība, bet tik un tā- WTF???

Tā kā internetā nereti palasos arī slavenību klačiņas (lai kā to negribētos skaļi atzīt), ik pa laikam parādās kāds skandāls, ko it kā radījusi kāda nabadziņa baisā atkarība no seksa. Piemēram, vīrs vairāku gadu laikā piekrāpj slaveno sievu ar vairākām "zemākas klases" meičām, tas nāk gaismā, seko publiska netīrās veļas mazgāšana, un tas viss beidzas ar to, ka džeks, mēģinot saglabt laulību, dodas uz rehabilitācijas klīniku ārstēties no seksa atkarības. Konkrēti piemēri- Taigers Vudss, Sandras Bullokas drīz jau bijušais vīrs, angļu dziedātājas Šerilas Koulas drīz jau bijušais vīrs, viens no Take That čaļiem...tas viss pēdējo divu, trīs mēnešu laikā.

Tiešām sāk izklausīties pēc jaunākā modes kliedziena. Kādreiz čalis godīgi atzina- jā, es biju egoistisks cūka, kam smadzenes atrodas zem jostas vietas, vai vienkārši notinās. Tagad tēlo upuri un saka- palīgā, man ir atkarība!

Laikam izklausos neiejūtīga, ja jau tā tiešām ir īsta slimība, taču man nav nekādas vēlēšanās izrādīt pret šiem "tēviņiem" jebkādas žēlastības pazīmes. Galu galā- vai tiešām tik grūti paturēt bikses kājās?

Ivonna Sirmā

Esot prom no Latvijas, ilgu laiku es un mans vēders (arī ar mūžam izsalkušo Kasparu priekšgalā) esmu sailgojusies pēc tādiem normāliem latviešu ēdieniem- vārītiem kartupeļiem ar krējumu, mammas cepeškrāsnī ceptajām vistas kājiņām, kotletēm, karbonādēm un tā tālāk un tā joprojām.

Kartupeļus māku uzvārīt un šo to pagatavot arī māku, taču kotletes, karbonādes un cepeškrāsnī gatavojamie kulinārijas brīnumi vismaz man ir bijusi tāda kā "mammu teritorija". Tie ir tie ēdieni, ko parasti visgaršīgāk un labāk māk uztaisīt mamma vai oma, tāpēc nemaz neesmu centusies pati kaut ko no tā visa pagatavot, lai gan vismaz teorētiski zinu kā tās lietas darās.

Taču tagad man tā līdz kaklam šejienes pārtika, ka pati sāku rosīties. Un izdevās. Pirmo reizi cepeškrāsnī ceptās vistas kājiņas nepiedega, nebija arī pārāk jēlas, savukārt kotletes neizjuka un garšoja vienkārši ideāli.

Nākamā misija- karbonāde.

;)

:D

Halo/Walking on Sunshine Mash-up

Jā, zinu, ka ārkārtīgi popsīgi un saldi, bet man patīk. Pavasarīgi. Kā lai nepriecājas, ja ārā jau sāk ābeles ziedēt? ;)

(sorry par kvalitāti)

Par pavasari runājot- cik lasīju internetā, kā lāči pēc ziemas miega Latvijā atmodušies pērnās kūlas dedzinātāji. Nevaru nesasmieties par šo nacionālo tradīciju. Jau atkal jāsaka- smieklīgi un traģiski vienlaikus...

Smieklīgi un traģiski vienlaikus..

Smieklīgi un traģiski vienlaikus... Lieta tāda, ka daži mediji (sevišķi ziņu aģentūras) jau laicīgi sagatavo nekrologus tiem ziņas vērtiem cilvēkiem, kuru dzīvība karājas mata galā. Īpaši izplatīta šī prakse ir ASV un "vecajā" Eiropā.

Njaa, tad nu šodien lasu, ka jau sagatavots nekrologs Lindsijai Lohanai. Viņa gan nav uz nāves gultas, pat ne tuvu- meiča tikai ļoti iecienījusi grādīgo un izklaides 24/7. Taču ar to pietiek, lai taptu ziņa par jaunas sievietes traģisko un pāragro nāvi.

Droši vien šausmīga sajūta cilvēkam uzzināt, ka viņa nekrologs sagatavots vēl dzīvam esot.

Laimei daudz nevajag

Šodien nedaudz aizrāvos un ļāvos sirojumiem pa veikaliem. Vēlāk, kārtojot visu skapī, secināju, ka liela daļa nopirktā nebija tas, ko man patiešām vajadzēja.

Gāju iepirkties ar domu, ka vajag svārkus un apavus darbam, bet no veikala izgāju arī ar žaketi, kleitu, šalli un jauniem zābaciņiem!

Bet kas par laimi, kas par prieku! :D Esmu pārliecināta, ka sievietēm iepērkoties izstrādājas laimes hormoni vai kaut kas tamlīdzīgs. Cits ir jautājums, kur un kad sapirktais apģērbs reāli tiks uzvilkts mugurā, bet tas jau nav svarīgi... Tāpat es pēc kādiem diviem mēnešiem skatīšos skapī un teikšu- man nav ko vilkt mugurā.

Par apģērbu runājot- iegāju šodien H&M, paņēmu rokās smuku krekliņu ar Tweety attēlu, paskatījos uz birku un tur rakstīts: "Made in Latvia." Paskatījos vairākas reizes un tiešām, nepārskatījos. Ražots Latvijā.

Nebija ne jausmas, ka H&M apģērbus šuj arī Latvijā. Lai gan, cik zinu, Brocēnos ir viens uzņēmums, kas pēc pasūtījuma šuj arī "Hugo Boss" drēbes. Maza gan tā pasaule.

Chillin

My heart will go on, ak jel

Oo, "Titāniks" pa TV iet. Biju jau aizmirsusi, ka tāda filma arī pastāv. Labāk jau būtu, ja es neskatītos, savādāk atkal apraudāšos :D Bet ilgi nav redzēts, tāpēc aci jāiemet.

Neesmu kādu laiciņu neko rakstījusi, jo brīvdienās man bija slinkums, bet tagad esmu pārāk sagurusi pēc darba.

Starp citu, tagad jau sāk ziedēt tulpes un krokusi. Laiks gan varēja būt labāks- līst divas dienas bez apstājas. Bet tā viss ok.

16.marts

Uhh, rīt 16.marts- tas nozīmē, ka Latvijas medijos atkal zīmēsies pašpasludinātie antifašisti un "pacāni" no Rīgas mikrorajoniem, protestējot pret tiem dažiem latviešu "fašistiem", kurus liktenis bija nolicis otrpus karalīnijai ar sarkano armiju.

Katru gadu viens un tas pats tracis. Tajā pašā laikā viņi (lasi- krievi) var uzrīkot nacionālos nodzeršanās svētkus pie Uzvaras pieminekļa un svinēt komunisma uzvaru, lai gan Latvijā pat tāda lieta kā komunisma simbolika ir aizliegta. Mūžīgais cepiens, kas manī izraisa dusmas par to, ka nav iespējams neko darīt, lai kaut kas beidzot mainītos. Bezcerīgi!

Bet vismaz man kā mierinājums, ka pasaulē ir arī kāda kripatiņa taisnīguma, ir "The Economist" raksts, kas pārpublicēts tvnet.lv. Tas parāda, ka Krievijas murgojumi par nacisma atdzimšanu ir un paliek tikai veids kā Krievijas iedzīvotājus novērst no valsts iekšējām problēmām. Galu galā autoritārisma režīmam taču vienmēr vajag lielo, ļauno "ārējo ienaidnieku", kas tā vien glūn aiz stūra un meklē iespēju kā uzbrukt nabadzītei Krievijai.

Te daži fragmenti no pārpublicētā raksta:

"Economist" norāda, ka, pretēji daudzos medijos rakstītajam, leģionāru piemiņas diena Rīgā nav nekāds esesiešu maršs, bet gan pasākums, kura laikā kara veterāni civildrēbēs noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa Rīgā.

Pasākums tomēr piesaista nepatīkamu uzmanību, no vienas puses, no neonacistiem un skūtgalvjiem, no otras puses - no pašpasludinātiem antifašistiem.

"Vislielāko uzmanību tam pievērš Krievija. Latvijas (un Igaunijas) kā "fašistiskas valsts" nomelnošana ir plaši izmantota tēma Kremļa propagandā. Papildu krāsu tam piešķir apgalvojumi, ka amatpersonas godina "SS veterānus". Igaunijai ir izdevies atvēsināt šo jautājumu ar prasmīgu manevrēšanu un preses vadīšanu. Taču Latvijas amatpersonām leģionāru jautājums ir ilggadīgas un mokošas galvassāpes," raksta žurnāls.

Dziesmu vācelīte

Klausos pilnīgi visas dziesmas pēc kārtas. Visu, kas vien manā itunes atrodas, nešķirojot pēc vecuma, izpildītāja vai jebkā cita.
Vispār teikšu, ka tas ir varen jautrs pasākums, sevišķi tāpēc, ka iespējams dzirdēt tādas dziesmas, par kuru eskistenci jau sen esi aizmirsis, bet, kad izdzirdi, sirdī siltums ielīst :D Piemēram, patlabam Backstreet Boys dziesmas man sagādā ļoti jaukus brīžus :D

Tieši vēl nesen domāju, ka gribētos vēlreiz uz viņu koncertu. Nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad viņi iznāca uz skatuves. Mēs ar Baibu saskatījāmies un vienkārši sākām smieties par to, cik vienlaikus forši un smieklīgi un absurdi tas ir. Pēc visiem šiem plakātu, T-kreklu un plastikāta sirsniņu no "Bravo" žurnāla laikiem...labi es laikam pārāk aizrāvos.

Atgriežoties pie "dziesmu vācelītes". Paklausoties, kas man te sakrājies, laikam jāatzīst, ka esmu viens pamatīgs popkultūras upuris. Kā, lai savādāk izskaidro Avrilu, Attomic Kitten, Enrique Iglesias, Spice Girls, Beyonce, Britney un tā tālāk un tā joprojām. Turklāt man pat roka neceļas, lai to visu dzēstu ārā. Šausmas! Tikai pēdējo divu gadu laikā klāt nācis kaut kas pieauguša cilvēka cienīgāks.

Hmm, jāpagriež klusāk. Savādāk Braiens, Niks, Kevins, Hovijs un A.J. vēl nonāks līdz kaimiņu ausīm.

Cheers!

Home

Šodien nopirkām biļetes- bušu Latvijā no 10.maijam līdz 17.maijam.

Human Nature

It's human nature- to want more than we already have...

Kautiņš Dombrovska presenē

He, he. Kaut kam tādam jau sen bija jānotiek- divi TV operatori cīnījās par kadra leņķi premjera preses konferencē.

Konflikts izcēlās preses konferences vidū, kad viens no operatoriem devās uz zāles priekšgalu un sāka filmēšanu. Viņš aizšķērsoja kadru citam operatoram, kurš, paužot neapmierinātību, devās pie sava kolēģa un, saķerot aiz elkoņa, centās viņu novilkt malā.

Neviena no konfliktējošajām pusēm negribēja piekāpties, sākās neliela grūstīšanās, un tikai pēc Valsts kancelejas un premjera miesassarga iejaukšanās konfliktu izdevās noslāpēt.

Ir agrāk gadījies redzēt nelielu grūstīšanos par labāko vietu. Viskaitinošāk rakstošajiem žurnālistiem ir tas, ka TV operatori parasti nostājas visiem priekšā, lai varētu iefilmēt runātājam tieši mutē vai nāsī- jo tuvāk, jo labāk. Citreiz pat nevar redzēt, kurš runā, jo skatu aizsedz TV operatora pakaļa.

Atceros, ka vienreiz kāds žurnālists diezgan pamatīgu traci sacēla par to, ka nav iespējams redzēt garām visai tai aparatūrai, kurai piekabināts operators. Vairs nezinu, kas tā bija par preseni, tikai atceros, ka pie sevis klusībā nopriecājos, jo parasti jau neviens neko neiedrošinās teikt. Sak, visi tak amata brāļi esam un tā.

Vēl jau ir arī fotogrāfi- bet tie vismaz mani īpaši nekaitināja. Viņi tādi fiksie- parasti lielākais action notiek presenes sākumā, bet pēc desmit minūtēm, kad visi galvenie cilvēki safočēti simts leņķos, ir miers.

Es Valsts galvas neapskaužu- jebkurā brīdī no krūmiem var izlekt reportieris ar kameru vai foroaparātu rokā. Vienmēr jābūt gatavam sakarīgi atbildēt uz miljons jautājumiem, neizskatoties pēc muļķa. Tomēr, ja tas neizdodas, tad mums, vēlētājiem, nākas dzirdēt tādas spārnotas frāzes kā nasing spešal.

brīvdiena

Uhh, nobeidzu "Glee" maratonu- vakar vakarā sāku un šorīt no rīta beidzu.
Tālāk sekoja krabīšu salātu un rosola taisīšana. Tad tas viss bija jāuzēd. Jāuzdzer "Bacardi" Breezer.
Pēcpusdienā bijām forši pastaigāties, galvu izvēdināt. Joprojām priecājos par sniegpulkstenīšu (jeb angliski- snow drops) klajumiem.

Hmm, tagad jāsāk atkal meklēt kādu filmu vai seriālu ko paskatīties.

Ellie Goulding

Pēc tik daudziem gadiem vēl soļus atceros. Nezinu- priecāties vai nokaunēties :p

Free Love

Pāris dienas atpakaļ "The Times Magazine" lasīju vienu interesantu rakstu un ik pa laikam tagad par to atceros.

Raksts bija par pāriem, kuri neatzīst monogāmiju. Cilvēki dzīvo kopā vai ir precējušies, taču viņiem ir tā dēvētās "brīvās attiecības". Bet ir viens noteikums- bezpersonisks sekss ar citiem ir atļauts, taču ne iemīlēšanās. Turklāt pāra attiecībās jābūt pilnīgai atklātībai- vīrs sievai var stāstīt, ar ko gulējis pirmdien, ar ko - otrdien, un otrādi.

Tiek minēti pētījumi, pēc kuriem secināts, ka cilvēks pēc dabas nemaz neesot un nevarot būt monogāms. Tā teikt- mātīšu un tēviņu pārošanās "pa labu un pa kreisi" nav nekas īpašs.

Aprakstītā sieviete, kas ar savu vīru ir šajās "brīvajās attiecībās", skaidro, ka viņa bija tā, kas vīru pēc divu gadu kopdzīves nostādīja fakta priekšā, piedāvājot savu alternatīvu tradicionālajai laulībai. Viņa kā iemeslu gan nemin mātīšu un tēviņu ne-monogāmo dabu vai nepiesauc pētījumus. Viņa uzskata- ja ļoti mīl otru cilvēku, viņam nevar liegt brīvību, par viņu nedrīkst teikt- MANS, nedrīkst uztvert kā īpašumu. Viņa to pašu sagaida arī no sava partnera.

Tomēr minēts, ka šāda veida attiecībās greizsirdība, sevišķi sākumā, nav nekas svešs. Abiem partneriem jāmāk pārkāpt pāri īpašnieciskumam vienam pret otru un tas var prasīt ļooti ilgu laiku un ļooti daudz darba. Tiek skaidrots, ka greizsirdība un īpašnieciskums esot sabiedrības iemācīti netikumi, kas rodas bērnam uzaugot. Turklāt norādīts, ka tikai patiesi "emocionāli augsti attīstīti un izglītoti" cilvēki ir spējīgi uz šāda veida attiecībām- kad ir viens ciešs emocionālais partneris, taču fiziskās vajadzības var apmierināt arī ar citiem.
_

Domājot par šo rakstu, man nāk prātā tikai viens vārds- mocības. Nepavisam negribu teikt, ka šādus cilvēkus nosodu. Tā nav. Drīzāk jau apbrīnoju par izturību. Man tādas attiecības šķistu kā vienas vienīgas mocības, jo nepārtraukti jāstrādā ar sevi, jāpārstrādā sava greizsirdība tik ilgi, kamēr kļūsti imūns. Nē, es to nespētu- laikam neesmu īstais materiāls, lai kļūtu "emocionāli augsti attīstīta un izglītota".

Vienu gan nevaru saprast- kā iespējams noskaidrot, pētnieciski pierādīt, ka Homo Sapiens nav monogāms pēc dabas? Ar to tikai gribu teikt- cik cilvēku, tik gadījumu. Man šķiet, ka cilvēks ir pārāk sarežģīta būtne, lai tā vienkārši pateiktu- melns vai balts.

Blāa

Tā kā man nepatika Ice Age pirmā filma, tad šo gadu laikā tā arī neesmu papūlējusies noskatīties pārējās divas daļas. Šodien gan garlaicības un intereses mākta izlēmu noskatīties- izrādās, nav nekāda vaina! Datorā gan neglabāšu, jo diez vai otro reizi skatīšos.

Ļoti gribas noskatīties kādu tiešām labu filmu, ne tikai komēdijas, tāpēc visu vakaru rakņājos pa torentiem. Gribas redzēt kaut ko tādu, pēc kā raisās lielās pārdomas vai vienkārši iespaids ir tāds, ka vēl ilgi par redzēto jādomā. Tā man bija ar The Notebook- ilgi pēc noskatīšanās vēl pārdzīvoju (I know- Chick Flick!).

Šķiet, ka tagad visu filmu filma ir Avatar. Bet tik izmisusi un nogarlaikojusies, lai to noskatītos, VĒL neesmu. :D Atvainojos tiem, kam patīk. Mani tikai nedaudz atbaida tas, ka filmas ietekmē sāk sarasties visādi nerdi, kas sevi nokrāso zilā krāsā un paši brīvajā laikā dzīvo tajā pasaulē. Uzdzen šermuļus un atgādina lielo sajūsmu ap Zvaigžņu kariem, kuru n-tās daļas es noskatītos tikai tad, ja man par to maksātu.
Atgriežoties pie Avatar- internetā redzēju vienu čalīti, kurš ļoti lepni rādīja, ka pāris sekundēs māk uzlikt Avatar "seju"- respektīvi, nokrāsot seju zilu un uzlikt elfam līdzīgas ausis. Nice... Nemaz nesākšu par internetā klīstošajām nerdu erotiskajām fantāzijām Avatar gaumē.
Bet, lai jau Džeimsam Kameronam šogad veicas Oskaros. Varbūt dabūs vēl klāt kādu savai "mazajai" kolekcijai.

Baigi

WoW! Ir nu gan laiki pienākuši - tvnet.lv mājaslapā publicēta BNS ziņa. Kas tad nu noticis? Portāls vienmēr bijis roku rokā ar LETA. Hmm, redz kā krīze ievieš korekcijas...Baigi.

~~~

Šodien viena pati biju aizbraukusi sapirkties šādas tādas lietas Svanedžā. Izkāpu nevis parastajā pieturā centrā, bet gan pie jūras. Kāds gabaliņš bija jāpaiet ar kājām, bet tas bija tā vērts.
Vējš veidoja milzīgus viļņus, un krastā ūdens radītās putas vējā lidoja visapkārt. Izslēdzu ipod un vienkārši gāju, klausoties apkārtnē un skatoties. Dzirdēju tikai vēju un jūras šalkoņu.
Nezinu, kāpēc, bet jūra vienmēr mani ir ietekmējusi. Laikam tāpēc, ka tās priekšā jūtos kā viens smilšu graudiņš- mazs un nenozīmīgs.
Šodien gandrīz fiziski jutu, kā vējš no manas galvas izpūš visas ikdienas sīkās, īdošās domas un atstāj rāmu mieru. Savdabīga terapija. Pēc tās atkal var doties ikdienā, lai pēc laika atgrieztos.

Tim Walker. Ģeniāls modes fotogrāfs!

Apsveicu

Ūū, db.lv beidzot jauna mājas lapa. Nu cita lieta, es teikšu! Tagad kaut ko var saprast, savādāk viss bija samests vienā čupā- nevarēja saprast, no kura gala sākt lasīt.

Vismaz kāds labums no jaunajiem īpašniekiem. Par īpašniekiem runājot- pēdējā laikā "Dienas" lieta baigi noklususi. Atliek vien gaidīt bijušo darbinieku jaunizveidoto mediju. Es gan viņu vietā nedaudz nožēlotu, ka aizgāju, bet tas tā.

Jaunups par oligarhiem

Pēdējo desmit dienu laikā Vecrīgas politiskajā vidē daudz tiek runāts par kādu jaunu plānu. Andris Šķēle un Ainars Šlesers esot apjautuši, ka vēlētājs var arī neuzķerties uz abu populistu „visu visiem” solījumiem. Šķēle ir atgriezies aktīvajā politikā turpat jau četrus mēnešus, savukārt, Šlesers turpat jau pusgadu „veido jaunu valdību”. Taču sabiedriskā doma nereaģē. Sak, lai tak tas old fashioned boys club tur rosās! Kam tas interesē.

Un ko šādos apstākļos izlemj darīt pašmāju naudas plūsmas problēmu pārņemtie oligarhi? Tie apvienojas! Vēl vairāk. Tiek izsludināts arī iesaukums. Visiem, kas reiz viena vai otra AŠ valdīšanas laikā ko ieguvuši, nu ir jānāk šiem palīgā. Kas tie ir? Tie ir tā saucamie „uzņēmēji”, kas savu naudiņu nopelnījuši privatizācijas vai lobētu valsts pasūtījumu aizvējā. Tie ir „uzņēmēji”, kas strādā un nopelna nevis uz savas konkurētspējas vai unikālas idejas, bet gan uz visas sabiedrības, rēķina.

Abi divi kandidēšot sarakstā, kas nesauksies ne TP, ne LPP/LC, ne TP/LPP/LC. Tas būšot „uzņēmēju” saraksts. Pēdējo nedēļu laikā tiekot saukti kopā „vecie parādnieki” un informēti: nāksies kandidēt arī vēlēšanās! Esot priekš sabiedrības jārada iespaids, ka šis saraksts nav nekāds politiķu piedāvājums, bet gan „profesionāļu komanda”.

Ja tā būs, tad vēlētājs varēs pārdomāt, vai vēlas kļūt par darbinieku oligarhu un lieluzņēmēju kartelī, vai arī - beidzot pats par saimnieku valstī? No šāda skata punkta raugoties, varu pilnībā piekrist Ministru prezidenta Valda Dombrovska partijas Sabiedrība Citai Politikai Vienotības kongresā paustajam, ka šīs vēlēšanas būs pagrieziena punkts Latvijas vēsturē. Karteļa darbinieki vai saimnieki savā valstī? Ik vienam nāksies pagriezties uz vienu vai otru pusi.

* http://www.diena.lv/lat/politics/blog/edgars-jaunups/oligarhu-iesaukums

Yo

Es jau trīs dienas cīnos ar bizbizmārītēm. Šie mazie kukainīši, kas man parastos apstākļos ļoti patīk, katru dienu pa logu starpām uzrodas vienā no viesnīcas istabiņām. Tāpēc esmu kļuvusi par bizbizmārīšu slepkavu- kaut kā taču vaļā no viņām ir jātiek, tad nu ņemu veco, labo draugu Putekļusūcēju un sāku darboties. Ik pa laikam tikai pasaku- sorry. Sirdsapziņas pārmetumi ir, bet, kad vienkopus redzu tik daudz kukaiņu (tas nekas, ka glītu), vismaz man rodas sajūta, ka atrodos kādā šausmenē par kukaiņu invāziju vai ko tamlīdzīgu.

Cita starpā-Kopš draugos esmu norādījusi savu atrašanās valsti, man ik pa laikam raksta visādi musulmaņi, kas dzīvo Anglijā. Baigi grib čatot. Nesaprotu, kas par lietu. Pēdējā vēstule bija šāda: "Hello gorgeous. Nice fotos. i hope we can be nice friends and enjoy nice chats too. have a nice day. I am a nice mature man from uk."
Nezinu- smieties vai raudāt :D Smieklīgi un nožēlojami vienlaicīgi.

Katru dienu, kad eju uz darbu, tikai skatos un priecājos:

post-it

"The post-it always sticks twice"- Labākā "Sex&The City" sērija EVER! :D