Slinkums mani kaut kā vēl nelaiž vaļā, lai gan prātā jau sen zinu, ka daudz vēl jāpadara. Sākot no kāzu iepirkumiem, skriešanas sezonas atklāšanu un beidzot ar CV sūtīšanu.
Bet kopumā viss jau kārtībā. Jo mazāk laika līdz braucam atpakaļ uz Latviju, jo nemierīgāka palieku. Kā-būtu-ja-būtu domas pa galvu šaudās. Lai gan tajā pašā laikā zinu, ka rīkojamies pareizi. Agrāk vai vēlāk tomēr pienāk laiks, kad vairs negribas dzīvot "pagaidu dzīvi". Nauda neatsver ģimeni, draugus un savu zemi.
Par "pagaidu dzīvēm" runājot, darbā esmu sastapusi pāris jaunu cilvēku, kuri grib būt jebkur tikai ne šeit. Viņiem nav kredītu, nav bērnu- nekas viņus nav piesējis šai vietai, bet viņi te joprojām atrodas, eksistē. Viens jau pusgadu grasās braukt uz Ameriku, cits- Jaunzēlandi, tad Maskavu. Taču vārdiem nekad neseko darbi. To vērojot, sapratu, ka noteikti negribu palikt tāda kā viņi. Labāk ir riskēt un izdarīt, nekā ērtības pēc palikt tur, kur nemaz nevēlies atrasties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru