Viņa aizbrauca no valsts, meklēja jaunus iespaidus. Viņš- palika turpat, kur bija, turpināja strādāt par minimālo atalgojumu, gribēja daudz, taču tā arī nekad nesaņēmās, lai kaut ko pasāktu.
Abi joprojām uzturēja kontaktus, un zināja- agrāk vai vēlāk viņi atkal saies kopā. Viņš arvien biežāk sāka domāt par braukšanu pie viņas, taču vilcinājās, jo tā bija paradis. Vienmēr domāja- gan jau kaut kā, kaut kad...
Bet vakar viņš uzzināja, ka viņa tikusi nogalināta.
______
Visu dienu man par to jādomā, jo tas notika ar manu darba kolēģi. Kad šādus stāstus lasa avīzē vai internetā, ir daudz savādāk, nekā tad, kad to cilvēku tiešām pazīsti. Visu laiku sevī meklēju kādus mierinājuma vārdus, ko teikt, taču zinu-nekas, ko teikšu viņam neliks justies labāk.
Kad kaut kas tāds atgadās, gribot negribot, tiek atgādināts, cik dzīve ir īsa, cik visas ikdienas problēmas ir mazas un tā tālāk... Tik daudz laika tērējam domājot, bet tik maz laika- darot.
Un cik tomēr liela nozīme ir īstajā laikā būt īstajā vietā un otrādi- neīstajā laikā būt neīstajā vietā.
Vispār jocīgas pēdējās divas nedēļas- šajā nedēļas nogalē uzzināju par nogalināto meiteni, bet pagājušajā nedēļas nogalē viesnīcā, gandrīz Kaspara rokās, nomira 94 gadus veca tantiņa. Viņas vīram nekas cits neatlika kā noskatīties, kā ātrā palīdzība centās viņu atdzīvināt, taču neveiksmīgi. Viņš tikai beigās noteica:"Labi, ka viņa no dzīves aizgāja tādā skaistā vietā."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru