Me, Myself & I

Man nekad nav bijušas problēmas izanalizēt kādu citu- tas sākās jau skolā, kad Ūsiņa un Zēberga mums lika analizēt stāstus. Augstskolā tas jau pārvērtās akadēmiskā murgā, un kaut kādā jocīgā veidā pārmērīga analizēšana turpinās arī tagad. Tikai tagad tie analizējamie ir reāli cilvēki un notikumi. Gribētos ticēt, ka tā ir viena lieta, kas man vairāk vai mazāk padodas.

Bet runājot par lietu, vienu dienu darbā mana priekšniece vārdā Džeina sāka nedaudz analizēt mani. Un tas bija ļoti, ļoti jocīgi. Sevišķi tāpēc, ka sapratu- es nekad neesmu parakņājusies pa savām "iekšām", lai saprastu, kas es tāda vispār esmu.

Viņa teica, ka es savos 22 gados esot ļoti mērķtiecīga, patstāvīga, zinu, ko gribu, neļauju sev kāpt uz galvas, nestresoju par niekiem un tā tālāk. Es tikai klusījos un kratīju galvu. Izklausās jau labi, taču man tiešām nav ne jausmas, vai tas, ko viņa teica, ir taisnība.

Vienmēr kaut kā dzīvē esmu plūdusi pa straumi, ļoti daudz paļāvusies uz citiem. Vismaz man tā līdz šim ir licies...

Tas ko gribēju ar šo ierakstu pateikt-Džeina netieši mani pamudināja sākt padomāt pašai par sevi. Nezinu, kas no tā sanāks, bet nu redzēs. Nenāktu par ļaunu sakārtot sevi. Jo labāk zināšu, kas es esmu, jo labāk sapratīšu, ko gribu.