Labāk vairs nevar būt

Šonedēļ brīvdienas iekrita dienās, kad laiks bija vienkārši perfekts! Neviena mākonīša- NEVIENA.

Ceturtdiena:

Pirmajā dienā ar Kasparu braucām uz Bournemouth un bijām visīstākie tūristi. Izbraucām ar gaisa balonu. Bijām 500 pēdu aukstumā, taču man nebija bail ne mirkli. Pati brīnos par to.

Paspējām arī izbraukāties amerikāņu kalniņos. Labi, labi- ne jau īstajos. Iekāpām tādā kā simulatorā. Tad nu mūs no visām pusēm kratīja un purināja, kamēr liels ekrāns priekšā rādīja video no brauciena īstajā dzīvē. No paša sākuma nespēju beigt smieties, jo tas bija tik stulbi. Taču tajā pašā laikā ar visu to kratīšanos un baismīgo braucienu, ko rādīja uz ekrāna, aizmirsās, ka tas nav pa īstam.

Tālāk sekoja KFC. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka man negaršo nekas no piedāvātā.

Biju jau stratēģiski uzvilkusi zem drēbēm peldkostīmu, jo biju apņēmusies vismaz divas stundas nogulēt saulē. Taču tā kā mans līdzbraucējs ir hiperaktīvs un mierā nosēdēt nemāk, sauļošanas laiku viņam solījos samazināt līdz stundai, tad līdz pusstundai, un vēl pēc tam- līdz 20 minūtēm.
Beigās gan izdomājām iet uz māju pusi gar krastu- tie bija vairāki kilometri. Bišķiņ jau pukstēju, ka saule nekrīt tieši uz sejas, bet gan uz vienu sānu, bet nu neko.

Gar jūru vairāku kilometru garumā, kā pie civilizētiem cilvēkiem, stiepjas arī asfalta ceļš, turklāt ik pa pāris metriem bija mazi veikaliņi, kafejnīcas, kā arī tāda svarīga lieta kā tualetes (kurās varēja arī ieiet, nenoģībstot no smakas).

Cilvēku ļoti daudz, turklāt mazi bērni vai ik pēc metra spēlējās smiltīs, ceļot visdažādākās grūtības pakāpes pilis, nocietinājumus, kā arī ļoti entuziastiski rokot bedres.
Redzēju pāris sīkās cacītes, kas uz jūru atnākušas ar safrizētiem matiem, kuros saspraustas bantītes, kā arī uz sejas uzklāta kosmētikas kārta.
Ar džekiem gan švaki. Pilnīgi un galīgi garām. Ja kāds zina, kādi izskatās MTV šova "Jersey Shore" džeki, tad varat iztēloties- redzēju tādus eksemplārus. Otra "šķira" bija tie tipiskie angļu džeki, kuri ir viegli uztūkuši (nezinu no kā- no alus vai pārtikas, varbūt no saules), tādi iesvīduši un taukaini.

No Bournemouth pludmales aizgājām līdz pilsētas daļai, ko sauc par Sandbanks. Šajā pilsētas daļā atrodas pasaules dārgākie nekustamie īpašumi. Īsta tūristu paradīze. Turklāt pāri ielai, pretī jūras krastam, otrā pusē jūra turpinās. Otrā pusē atrodas Eiropā lielākā dabīgā jūras ieplaka. Vienkāršiem vārdiem tā ir kā liela, liela peļķe- ne pārāk dziļa. Tā ir ideāla vieta, kur nodarboties ar vindsērfingu, kā arī vienkārši plunčāties ūdenī, kas pat puskilometra dziļumā sniedzas labākajā gadījumā līdz gurniem.
Nevaru vārdos aprakstīt, cik skaista šī vieta izskatās, to ir jāredz.

Pēc šķietami bezgalīgas brišanas pa "peļķi" noķērām autobusu līdz mājām, un pēc tam vēl paspēju stundiņu pasauļoties dārzā.

Vakarā apjēdzu, ka mana pukstēšana par nepietiekamu laiku guļot saulē, bija galīgi nepamatota. Ieskatījos spogulī un apjautu, ka mana seja bija sarkana kā tomāts. Nemaz nerunājot par iesauļoto peldkostīmu, sevišķi tajā sānā, kurā pa dienu bija saule.
Atceros, kā vienreiz Zandai birojā teicu- "ja pamani, ka tur no tā stūra spīd kaut kas sarkans, tad zini, ka tā esmu es". Šoreiz bija apmēram tāpat, ja ne trakāk.

Piektdiena:

Kaspars darbā, es viena pati visu dienu. Jau no paša rīta jutu nemieru. Mana nu jau rozā seja liecināja par to, ka saulē tā kā nevajadzētu aizsēdēties. Taču, kad paskatījos pa logu un atkal- neviena mākonīša- nespēju noturēties. Godīgi sakot, man kopš iepriekšējās dienas bija neliela saules dūriena sajūta.

Pulkstens vēl nebija deviņi, kad jau biju ielikusi mazgāties veļu. Ap deviņiem jau domāju, ko taisīt Kasparam ēst, kad viņš atnāks mājās. Izdomāju, ka beidzot jātiek vaļā no tām vistu kājām saldētavā, tā kā cilpoju uz veikalu pēc ķiplokiem un citrona. Pa ceļam jau ievērtēju laikapstākļus- nedaudz pavēss vējš, bet kopumā tā neko.

Tā nu ap desmitiem biju ceļā uz jūru. Šoreiz gan nebraucu nekur, bet gāju uz vietējo pludmali. Pa ceļam savam Homēram vēl darbā ienesu dounuts (mmmmm...dounuts).
Pie jūras cilvēku nebija pārāk daudz- pārsvarā ģimenes ar bērniem. Centos atrast nomaļu vietiņu, taču jūra ir tik tuvu krastam, ka pārāk daudz vietas nebija.
Nepagāja ne pusstunda, kad man blakus burtiski metra attālumā apmetās trīs bērnu ģimenīte, vēl pēc pusstundas otrā pusē atnāca vēl viena kompānija, kas apmetās burtiski blakus.
Tikai vēlāk, kad piecēlos kājās, aptvēru, ka visa pludmale, cik tālu vien sniedzās mans skatiens, ir nosēta ar cilvēku kompānijām, pārsvarā ģimenēm, kas atrodas apmēram metra attālumā viens no otra. Kaut kāds ārprāts!

Vēl viena lieta, ko noteikti gribēju pieminēt ir ekipējums. 98% cilvēku uz jūru ieradās ar teltīm, vēja aizslietņiem, galdiņiem, krēsliem, saulessargiem, kā arī milzīgām gumijas laivām. Es ar savu knapo dvielīti jutos galīgi nevietā :D Un mani šokēja, ka neviens nespēlēja volejbolu.

Uz māju pusi devos pēc divpadsmitiem. Negribējās pārāk pārspīlēt ar gulēšanu saulē, galu galā rīt darbā jābūt. Pēc tam sagaidīju Kasparu, pasnaudu, paskatījos Britain's Got Talent, un diena galā.

Bildes būs vēlāk.