Tik daudz dabas apkārt- sāku jau pierast, ka ik dienas eju garām laukam, kas pilns ar šausmīgi mīļa paskata zaķiem, kuri rokas stiepiena attālumā tikai gremo zāli.
Kopš sākam just vasaras tuvošanos, brīvdienās ejam uz piejūras kafejnīcu, ārā ēdam brokastis. Jau paspēju paķert pirmos saules starus pa ceļam.
Ja neskaita lielu aizņemtību darbā, tā arī paiet manas dienas. Esmu silto nakšu gaidībās. Tad gan ķeršu pēc vīna pudeles un skatīšos saulrietu (lai cik banāli arī tas neizklausītos, tieši to esmu iecerējusi darīt), turpināšu uzsūkt šejienes rāmo dabu, un vienkārši pavadīšu laiku, nedomājot ne par ko. Kad tad vēl, ja ne tagad?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru