Rokās atkal turu "The Times Magazine" un priecājos par žurnālistiku kā tādu.
Žurnāliste Debora Rosa (48 gadi) apskata botoksa fenomenu, turklāt ne tikai apskata, bet arī pati sevi pakļauj šai procedūrai. Viņa grib izprast, kas liek miljoniem sieviešu regulāri pakļaut sevi šīm injekcijām.
Atsaucoties uz rakstīto, botoksa injicēšana pašreiz ir pasaulē visbiežāk veiktā kosmētiskā procedūra. Amerikā vien, pēdējo desmit gadu laikā veikto procedūru skaits pieaudzis 700 reizes- gadā tie ir pieci miljoni procedūru.
"A friend who recently returned from Las Vegas says: "Because I have frown lines, I felt like a complete freak. If I lived there, I'd have to get ir done at some point just to look "normal"."
At the moment, I'm thinking Nature looks at Madonna, falls of its chair and then exclaims: "Oh, Lord, that's so not what I intended.""
Mūsdienās kosmētiskās procedūras tiek uzskatītas par normu. Raksta autore atzīmē, ka viņas jaunības laikā apgriezienus bija uzņēmusi feminisma kustība, kas cīnijās par sieviešu brīvību no jebkādiem grožiem. "And if you had told me, or any of us, back then that, one day soon, women would be injecting botulinum toxin and fillers made from cowhide into their faces, we'd have laughed one of those laughs where you have to grip your sides, it would have seemed so damned funny and unbelievable."
Žurnāliste dodas pie Londonā pieprasīta franču ārsta, lai veiktu šo procedūru. Pirmais, ko viņš dara- paņem viņas seju savās rokās, kārtīgi visu izkrata un aizrautīgā balsī saka: "Ah, I see we have a lot to do, non?"
Ārsts nosēdina pacienti krēslā, un viņas skatam paveras vairākas adatas. Procedūra nav patīkama. Pēc 2000 mārciņu vērtās procedūras (efekts ilgs 3 mēnešus), žurnāliste klīniku pamet ar pilnībā paralizētu skalpu. Viņai rekomendēts divas naktis gulēt tikai uz muguras (lai "neizjauktu" jauno seju).
Pēc pāris stundām viņas seja piepamst, liekot acīm izskatīties ļoti mazām. Pēc pāris dienām pampums vairāk vai mazāk izzūd, tomēr viņa vairs nav spējīga pilnībā pacelt uzacis. Seja neizskatās slikti, tikai tā vairs nav viņa. Žurnāliste noslēgumā nonāk pie slēdziena: "I will not be doing botox again. I've got a life to live."
Kāpēc sievietes sevi pakļauj kam tādam? Tiek secināts, ka atbilde ir pavisam vienkārša- bailes no novecošanas, turklāt arī konkurence darba tirgū dara savu. Skan briesmīgi, taču vizuāli izskatīgākām sievietēm ir lielākas izredzes iegūt jaunu darbu vai tikt paaugstinātām. Autore norāda, ka tā ir diskriminācija tiešā veidā, taču iziešanu ielās un demonstrācijas mēs nesagaidīsim. Lektore un grāmatas "Reclaiming the F Word: The New Feminist Movement" līdzautore Kristīna Auna paskaidro: "On one level, we shouldn't blame women who use Botox, because they're just trying to keep up with what they're expected to look like. They aren't doing that to stand out, but to fit in."
__
Manai paaudzei botokss vēl nav aktuāls, taču nevaru nedomāt, kā zinātne un ķirurģija būs attīstījusies, kad mēs sāksim uztraukties par krunciņām un sašļkukušu ādu. Gribas cerēt, ka cīņai pret vecuma sekām tiks izmantotas dabīgākas metodes. Naivi cerēt, ka cilvēce vispār pārtrauks meklējumus mūžīgajai jaunībai un dzīvos ar to, ko daba devusi. Cilvēkam vienmēr paticis būt Dieva lomā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru