Sestdien aizbraucām uz Bournemouth, labi paēdām, atkal jau gājām kur acis rāda. Kā jau parasti, nekādu lielu pārtiju netaisīju- galvenais, ka mīļie cilvēki atceras par mani, ar to pietiek :)
Centos pārāk nedomāt par skaitli 23. Nav tā, ka jūtos veca. Kārtējā dzimšanas diena vienkārši atgādina, ka kādreiz būšu veca, ņemot vērā, ka laiks iet uz priekšu arvien ātrāk un ātrāk un ātrāk.
Tad nu savā nodabā staigājam pa pilsētu, fočējamies, elsojam no šausmīgi karstā laika un vienkārši labi pavadām laiku.
Manām, ka ik pa laikam kāds džeks nāk pretī ar rozā kovbja cepuri, tad šur tur pavīd varavīksnes krāsu karogi... Kaut kā pārāk uzkrītoši ik pa laikam pretī nāk džeki pa pāriem, ieraugam arī vīrieti, kurš ļoti grib izskatīties kā sieviete- īsos svārciņos, rozā topiņā.
Kā vēlāk izrādījās, pilsētā šajā dienā notika homoseksuāļu praids. Labi, ka tā. Savādāk jau sāku domāt, ka man rādās.
Parkā pat bija uzcelta skatuve. Diezgan drausmīgā izpildījumā paklausījāmies kā transvestīts dzied "Man, I feel like a woman". Pašā skatuves priekšā cilvēki centās dejot līniju dejas.
Nekad nebiju domājusi, ka visa tā kantri padarīšana ietu kopā ar geju praidiem. Visai savdabīgs pasākums.
Ņemot vērā visas negācijas, kas Latvijā virmojušas ap iepriekšējo gadu praida gājieniem, biju izbrīnīta par apkārtējo cilvēku toleranci. Manīju tikai dažus kārtības sargus, taču neizskatījās, ka viņiem būtu ko darīt.
Neviens ar ekskrementiem nemētājās, Līgas Dimiteres stilā negūlās gājējiem ceļā. Pat redzēju tantiņu ratiņkrēslos, kurai pie krūts bija varavīksnes krāsu karodziņš.
Ļoti solīdi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru