Beidzot

Āaaa, tikko pateicu darbā, ka eju prom... tik jocīgi dižķibeles apstākļos vienkārši aiziet, kamēr citi darba meklējumos mocās mēnešiem ilgi.
Bet patiesībā tāds atvieglojums iestājās. Ik palaikam bija domas - darīt, nedarīt? Tagad, kad tas ir izdarīts, var jau spert soli tālāk, nevis visu laiku domāt, kā būtu, ja būtu.
No vienas puses pati sevi šaustu, ka aiziešana no darba ir tikai tāda slinkuma izpausme, nevēlēšanās sevi apgrūtināt un vieglākas dzīves meklēšana, no otras puses - kāpēc darīt to, kas vairs nepatīk? Pieraduma pēc? Tāpēc, ka vieglāk ir neko nemainīt?
Sevi mierinu, ka esmu vēl jauna, bērnu nav, lielu kredītu arī nav - ko es pazaudēšu no tā, ka viekārši pacelšu cepuri un kopā ar Kasparu aizbraukšu? Gribas redzēt kaut ko vairāk nekā Rīgas sadrūmušās sejas un kašķīgos cilvēkus (arī pati tāda palieku). Par ļaunu nenāks kādu laiku padzīvot uz koferiem un DZĪVOT, nevis katru dienu nogurušai atnākt mājās un neko vairs negribēt, nemitīgi pukstot, bet reāli neko nemainot.
Lai gan jāatzīst, ka lielā mērā vēlme emigrēt uzmākusies kopš pagājušā gada beigām, pēc visa, kas te Latvijā notiek. Jau par to lasot medijos slikti paliek. Televizoru un datoru var izslēgt. Avīzi arī var nelasīt. Bet man par to visu rakstot un esot visu dienu tajā vidē vienkārši nav iespējams no tā izvairīties.
Vēl 12.klasē biju pārākā patriote, taču tagad pat tā kā neērti pat himnu dziedāt. Kaut kā ironisks tas teksts šķiet.
Protams, visā vainojama pasaules krīze, Latvijas "gāzi grīdā" politika un blā, blā. Tas viss ir dzirdēts miljoniem reižu, bet ja nākas redzēt, kā personīgi pazīstami cilvēki vienkārši tiek atlaisti tikai tāpēc, ka viņu darba devējs ir valsts, algas tiek apgrieztas, strādājošam pensionāram 200 latu vietā būs 60 lati...nemaz nerunājot par augstskolu tikko beigušiem jauniešiem, kuriem vienkārši nav kur iet strādāt. Pēc tā visa pilnīgi un galīgi negribas šeit palikt un to visu redzēt.

Labāk beigšu par šo tēmu, kamēr neesmu pavisam sacepusies. Jāiet gulēt, vēls jau :)