Diena 1. Ekspedīcija- "Purva bridējs"
Studland ir tāda vieta Agglestone Rock. Pavisam vienkārši sakot- tas ir milzīgs akmens nekurienes vidū. Man šķiet, kādu laiku atpakaļ esmu pieminējusi šo vietu. Tad nu dienā 1, kas bija šī sestdiena, izlēmām aizstaigāt. Nu tā- pastaigas pēc.
Gājām pa ierasto taciņu. Gājām, gājām, kad priekšā pamanījām nelielu bariņu ar bīfiem (latviski tie laikam ir buļļi). Nesaprotu, kurš ved savus dzīvniekus ganīties vietā, kur aug NEKAS- tikai asi ķērpji. Jautrākais, ka viņi bija nostājušies uz gājēju takas, tāpēc es nebiju piedabūjama iet tālāk. Nogriezāmies kādā citā taciņā, kur pirms tam nebijām gājuši. Visu laiku skatījos pār plecu gaidīdama, ka tūlīt kāds bīfs skries pakaļ.
Beigās attapāmies purva vidū, kuram pēc daudziem mēģinājumiem tomēr izgājām cauri. Tā kā es tieši tad biju internetā salasījusies par Latvijā purvā noslīkušajiem makšķerniekiem, katrs mūsu solis dziļāk purvā manās domās radīja visādus šausmu scenārijus un laikrakstu virsrakstus.
Pēc tā visa beidzot nonācam līdz akmenim. Esmu jau teikusi iepriekš- akmens kā akmens. Nedaudz tur pagrozījāmies, pafočējāmies un tad nu domājām iet uz māju pusi, bet atkal nogriezāmies pa citu taciņu. Īsi sakot, ceļā prom no akmens bijām kādu pusotru stundu- paspējām atrast II Pasaules kara bunkurus (nekurienes vidū), kuros Kaspars gribēja līst iekšā. Ieklīdām vēl vienā purvā, izbridām cauri brikšņiem, nokļuvām skaistā bērzu birzītē, kur smaržoja pēc Latvijas mežiem, līdām cauri žogam, līdz BEIDZOT nokļuvām atpakaļ civilizācijā- uz asfaltēta ceļa.
Pēc tā visa pārgājām pāri ceļam otrā pusē un aizgājām līdz jūrai. Laikam lieki teikt, ka mājās es burtiski vilkos, bet Kaspars kā jau vienmēr prišs.
Diena 2. "Ģeoliģijas misija"
Nu labi, tā nebija nekāda misija. Vienkārša pastaiga. Izmantojām bēgumu, lai pastaigātu gar klintīm.
Tur, kur redzams krasts, parasti ūdens ir vismaz metra dziļumā. Atkal nedaudz baisa sajūta- jūrā var sākties paisums jebkurā brīdī, ja iet pārāk lēni, var nākties atpakaļ peldēt.
Par to ģeoloģijas padarīšanu... Vienmēr esmu teikusi, ka šī vieta ir ģeologu paradīze. Krastā ir tik daudz fosīliju un visādu citādu brīnumu, ka visam mūžam pietiktu ko pētīt.
Smuks gliemezītis, kas droši vien ir vecāks nekā es
Atradām arī tādus, kas dzīvo uz akmeņiem. Šie ir piesūkušies tik stipri, ka tāpat paņemt nost tos nav iespējams. No visa spēka jādauza ar akmeni vai jābaksta ar kādu puļķi (labāk jau būt žēlsirdīgam un to nedarīt)
Te laikam iederas neliela atkāpe par to, kāpēc pievēršu uzmanību kaut kam tādam kā ģeoloģija. Lieta tāda, ka augstskolā kā C daļas kursu pavisam nejauši (un pēdējā brīdī) paņēmu kursu "Zemes vēsture". Kamēr pārējās mūsu meitenes floristikā taisīja pušķīšus un pina vainagus, reizi nedēļā kopā ar Zandu devāmies uz LU Ģeogrāfijas fakultāti, lai mācītos par iežiem, fosīlijām, to, kāda zeme izskatījās pirms miljards gadiem un tā tālāk. Bija tikpat "aizraujoši", kā izklausās :D Turklāt pasniedzēja joki, ko saprot tikai ģeologi, vispār bija ģeniāli!
Tas arī viss no šīs nedēļas nogales. Pārāk bieži vairs nerakstu, jo nav nekā aizraujoša, ko rakstīt. Jo ilgāk šeit esmu, jo mazāk kas pārsteidz, izbrīna.
Tas arī viss no šīs nedēļas nogales. Pārāk bieži vairs nerakstu, jo nav nekā aizraujoša, ko rakstīt. Jo ilgāk šeit esmu, jo mazāk kas pārsteidz, izbrīna.Priecājos par to, ka palicis tikai mēnesis līdz braucam uz Latviju. Kā jau minēju iepriekš- tieši ziemā mājas pietrūkst visvairāk, jo tad ir tie klusie, tumšie ziemas vakari.
p.s. Trešdien braucam uz Londonu! Yeah, baby!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru