Tā!

Darbs ir tāda maza, interesanta sociāla šūniņa, kur var novērot tāaaaadus brīnumus...

Vienmēr būs kāds, kurš darīs to, ko pašam gribēsies, nevis to, kas patiešām jādara. Tad būs kāds, kurš darīs visu kā pienākas, taču brīdī, kad viss nenotiks "pēc grāmatas" apjuks un nemācēs improvizēt. Ja paveiksies, būs viens, kurš strādās pēc labākās sirdsapziņas un izdarīs vairāk nekā prasīts. Noteikti būs kāds, kurš vairāk runās, nekā strādās. Var gadīties arī tāds, kurš ik pa laikam nozūd tālēs zilajās (uzpīpēt, paelpot svaigu gaisu, papļāpāt pa telefonu u.tt.). Bieži kāds uz darbu nāks sakostiem zobiem, teatrāli pavēstīs visiem, cik ļoti slikti jūtas- sāp visas maliņas, tā, ka pakustēt nevar.

Aaa, šo sarakstu varētu turpināt un turpināt un turpināt. Esmu saskārusies ar visiem iepriekšminētajiem- citreiz tas ir vienkārši interesanti, citreiz- besī ārā! Vairāk jau izceļas tie, kuriem dzīvē nekas nepatīk, nekad nav labi, tāpēc arī darbā nav labi un vienmēr ir par ko pasūdzēties.

Riskēšu izklausīties pēc tantuka, taču citreiz gribas bļaut- vai tiešām tāda lieta kā "darba ētika" nepastāv? Vienkāršāk izsakoties- vai tad kauna pašam par sevi citreiz nav? Tā vietā, lai kaut ko darītu, var papļāpāt un iedzet tēju un vērot, kā kāds cits visu padara.

Gribētos par to vispār nedomāt, taču citreiz tā grauž tas, ka par vienu un to pašu samaksu cits izdara vairāk nekā vajag, bet cits- pēc iespējas mazāk un vēl pasūdzas par to, cik slikts ir šis darbs.