Run, Forest, run!

Šovakar izdomāju atklāt skriešanas sezonu. Beidzot saņēmos un izkustināju savu pakaļiņu. Jau kādus divus mēnešus par to domāju, taču tikai tagad sāku arī kaut ko darīt. Pirms tam nepārtraukti izdomāju visādus iemeslus, kāpēc to nedarīt- tad vējš par stipru, tad lietus līst, tad jānoskatās kaut kāds seriāls un tā tālāk, un tā joprojām. Cilvēks gan ir viena slinka būtne!

Lai gan skrējiens līdz jūrai un atpakaļ ilga apmēram 15 minūtes, tā likās kā vesela mūžība. Bet bija labi. Skriešana man ir sava veida atpūta, atslābināšanās. Nav par neko jādomā, tikai klausos mūziku un skrienu, kur acis rāda.

Manas apņemšanās parasti kaut kur izkūp gaisā, tāpēc tagad vēl neplānoju, cik reizes nedēļā varētu "izskrieties". Tad jau redzēs. Savādāk parasti sanāk daudzko sasolītites sev pašai, un beigās nekā laba no tā nesanāk.