Latvijā pavadītais laiks aizskrēja ļoti ātri. Turklāt guvu papildus apliecinājumu tam, ka noteikti atgriezīšos. Pavisam.
Man no prāta neiziet viena lieta- kādā blogā, kurā bija raksts par "aizbraucējiem" bija teikts, ka dzīve svešumā ir tāda pagaidu dzīve, jo cilvēks visu laiku iet un dara ar tādu domu, ka viņš tā pa īstam dzīvos, kad atgriezīsies. Tas, protams, neattiecas uz visiem aizbraucējiem, bet šķiet, ka uz mani gan.
Tas nenozīmē, ka es visu laiku par to vien domāju un te tikai eksistēju. Tāpat brīvdienās vienmēr kaut ko labu sadarām (turklāt vasarā būs jūra). Bet zemapziņā kaut kur sēž doma- tas nav pa īstam. Nemaz neskumtu, ja to dzīvi, kas man ir šeit, kāds pēkšņi atņemtu. Taču, ja vairs nebūtu nekā no tā, kas ir Latvijā, tā jau būtu cita lieta...
Lai gan dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, visvairāk jau sāp, ka nevar būt kopā ar saviem cilvēkiem. Kaut vai viņus satikt reizi nedēļā vai reizi mēnesī. Nav svarīgi, cik bieži- galvenais, ka ir tā apziņa- viņi ir tepat blakus.
Turklāt es aizbraucu ar tādu sajūtu, ka kaut kas nav izrunāts līdz galam, kaut ko varbūt neesmu pateikusi tā, kā to domāju. Paspēju arī nedaudz vilties, bet tas jau ir cits stāsts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru