Arī Anglijā šogad lielās vēlēšanas. Jāsaka, ka viņiem izvēle daudz vieglāka nekā Latvijā, jo ir tikai trīs lielie politiskie spēlētāji*. Baidos kļūdīties, taču google-s tante saka, ka Anglijā ir Leiboristu, Konservatīvo un Liberāldemokrātu partijas.
Cenšos pavērot, kāda mediju un pašu politiķu aktivitāte ir te, jo gribas salīdzināt ar mūsu banānu republiku.
Runājot par partijām pieejamajiem finanšu resursiem Anglijā un Latvijā- nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, ka Latvijā partijas par milzīgu reklāmas kampaņas un PR pasākumu budžetu var tikai sapņot.
Un vēl viena lieta, kas jāņem vērā, ir mediju vide. Anglijā tā ir pārbagāta, līdz ar to partijām pieejami n-tie kanāli, pa kuriem pārraidīt savu vēstījumu, sakot- nu tik būs labi, balsojiet par mums, visi dzīvosim zaļi. Latvijā daudz grūtāk- tādi vērā ņemami mediji ir saskaitāmi uz rokas pirkstiem.
Tātad, ko esmu pamanījusi, dzīvojot šeit:
- neviena nopietna izmēra pilsēta neiztiek bez informatīvajām teltīm, kur var uzzināt visu par partiju programmām;
- mediji ļoti, ļoti aktīvi iesaistās iedzīvotāju informēšanā, jo ir daudz tematisku raidījumu, debašu ar pašiem politiķiem, ekspertiem u.tml.
- tiek meklēti radoši veidi, kā bez iemidzināšanas vēlētāju iepazīstināt ar partiju programmām. Londonā kāds nolaists ar grafiti piezīmēts tunelis pārtaisīts par vietu, kur iegūt informāciju par vēlēšanām un partijām. Visa informācija atspoguļota grafiti veidā.
- cilvēks var ārpusē pie savas mājas izlikt plakātu, kur teikts, kuru politisko spēku viņš atbalsta. Nav ne jausmas, kur tos plakātus viņi dabū, taču katrai partijai tie ir dažādās krāsās. Tādejādi viss šis vēlēšanu pasākums pat izvēršas savdabīgās kaimiņu vai pat veselu ielu "cīņās", katrs izrādot savu politisko pārliecību. Varbūt šis pasākums izklausās muļķīgs un nevajadzīgs, bet man patīk šī ideja, jo tā savā veidā tomēr mudina iedzīvotājus būt politiski aktīviem, nevis tikai pateikt- nezinu.
- smieklīgi, ka pašreizējais premjers Gordons Brauns pēc jaunākās PR stratēģijas cenšas būt "tuvāk tautai". Viņš jau paspējis izstāstīt savu dzīves stāstu populārā raidījumā, kurā parasti intervē šovbiznesa zvaigznes, kā arī devies tūrē apkārt valstij, lai tiktos ar iedzīvotājiem. Viņam gan viena apmeklējuma laikā gadījās nesmukums- kāda sieviete sāka viņam uzdot neērtus jautājumus par iepriekšējo gadu valsts politiku. Kad saruna beidzās, Brauns iekāpa limuzīnā un saviem padotajiem sāka pārmest, kāpēc pie viņa šī sieviete pielaista un nosaucis viņu par fanātiķi. Bet, ak vai, viņam pie krūts joprojām bija piesprausts mirofons, un pasākuma apmeklētāji šo sarunu dzirdēja. Tad nu Brauns personiski šai sievietei zvanīja un atvainojās, kā arī apmeklēja viņu mājās (centās saglābt, ko varēja);
Kā jau teicu, abu valstu vēlēšanu apmēri grūti salīdzināmi, taču var redzēt, ka arī mūsējie pamazām mācās. Vēlētāju vairs nevar tik viegli apmuļķot, kā to savos laikos darīja Zīgerists, dalot banānus. Turklāt šaubos, vai šogad uz Latvijas parlamenta vēlēšanām redzēsim Tautas partijas Andri domīgi staigājot gar jūru (ar žaketi pārmestu pār plecu) vai rokot zemi citu partijas biedru pavadībā. Lai gan brīnumi ir sagaidāmi, jo par Tautas partiju un LPP/LC taču būs atbildīgs pats Latvijas "reklāmas guru" Stendzinieks.
Bet mediji. Tie kā jau katru gadu, darīs, ko varēs iespēju robežās. Taču nekādā gadījumā tie neaizmirsīs, kurš ir to īpašnieks. Noteikti no NRA sagaidīsim daudzus Lemberga domu graudus. Vēl jāņem vērā, ka arī politisko reklāmu mediji Latvijā pieņems ar atplestām rokām- krīzes laikos jebkāda nauda ir laba.
Tas arī īsumā viss, ko gribēju teikt par šo tēmu, lai gan jāpiebilst- man grauž, ka netikšu šogad vēlēt. Pagājušajās vēlēšanās aizmirsu Rīgā pasi un tāpēc nevarēju. Bļāviens!
* Lai gan tajā pašā laikā arī Latvijā politiskās apvienības uz šā gada vēlēšanām pārojas krustām, šķērsām. Līdz ar to izvēle arī letiņiem būs vieglāka.
