Hai

Esmu jau esmu dzīva. Tikai tāds slinkums ko rakstīt, turklāt nav jau tā, ka kaut kas īpašs notiek, lai būtu par ko rakstīt.

Darba ballīte, Ziemassvētki, rīt- Jaunais gads, un tad jau pirmdien- mājās!

Jo tuvāk nāk pirmdiena, jo nepacietīgāka kļūstu. Priekšā gan ļoti garš ceļs. Svētdien izbraucam- trīs stundas ar autobusu ceļā no Bounemouth uz Londonu, divas stundas tālāk līdz Stansted lidostai. Pēc tam sešas stundas lidostā, un tad sešos pirmdienas rītā kāpjam lidmašīnā un vēl divarpus stundas pavadām ceļā...un tad vēl pusotra stunda no Rīgas lidostas līdz mājām. Uhh, būsim pārguruši, bet būs tā vērts.

Baznīcas

Kā var likties, ka veikala vai kluba ieviešana baznīcā ir laba ideja? Kaut ko tādu var redzēt tikai šeit Bournemouth.

"V Club Bournemouth"- viens no populārākajiem pilsētas klubiem, kas atrodas pašā centrā.

Nesen baznīcā atvērtais "Tesco" pārtikas veikals.

Nacionālā traģēdija Nr.2

Visā Anglijā atkal sniegs. Mums gan bija pavisam nedaudz, bet augstāk uz ziemeļiem esot pilnīgs haoss. Daudzi ceļi slēgti, skolas nestrādā, cilvēki uz darbu netiek- kā jau parasti tas notiek, kad angļiem pie sliekšņa ir 20 cm sniega kārtiņa.

Es cenšos būt saprotoša, cilvēki nav pieraduši, lai gan ļoti gribas nesapratnē kratīt galvu. Taču tik un tā nesaprotu kā tik liela valsts ar spēcīgu ekonomiku un daudz, daudz vairāk resursiem nespēj tikt galā ar sniegu. Es saprotu par lidostām- tām ir problēmas sniega dēļ, taču vai tiešām sniega dēļ apstājas tieši ikdienas dzīve?

Es kaut kā neatceros visās 20 Latvijā pavadītajās ziemās tādu situāciju, ka nevarējām tikt uz skolu vai darbu. Kaut kā taču tikām, citreiz varbūt kavējāmies, taču nebija tik traki- un mums sniega vienmēr bijis daudzkārt vairāk nekā šeit. Arī transports kaut kā mēģināja čunčināt uz priekšu, bet te nekursē ne autobusi, ne vilcieni.

Anglijas Transporta ministrs jau paspēja atkāpties no amata, jo valsts netika galā ar sniegu, kas uzsniga decembra sākumā. Tagad viņa vietā ir cits, kas solīja, ka nu tik būs- kaisīs ceļus kā traki. Bet nekā. Nu netiek viņi galā. Paradokss ir tāds, ka Anglijai ir pati modernākā tehnika, ceļu tīrīšanai no sniega un sāls kaisīšanai, taču nav normāla rīcības plāna, sistēmas kā visus tos verķus likt lietā.

Tagad nedaudz par pastu:

tā kā daudzi cilvēki ir "iesniguši" (baidās braukt ziemā, nav mašīnai papūlējušies sagādāt ziemas riepas, netiek nekur, jo kāds galvenais ceļs ir slēgts, netiek nekur, jo sabiedriskie transporta veidi arī nestrādā u.t.t.), šogad Anglijā īpaši pieprasīti ir interneta veikali. Turklāt cilvēki steidz iegādāties Ziemassvētku dāvanas. Un tas nozīmē, ka pastam ir dubulta slodze. Taču tā kā viss ir paralizēts sniega dēļ, daudzie pasta sūtījumi krājas noliktavās- fiziski nav iespējams tos piegādāt. Ziņās teica, ka patlaban kavējas pasta sūtījumu piegāde apmēram 6 miljonu mārciņu apmērā.

To dzirdot žēl palika nabaga cilvēku, jo daudzi noteikti laikā nesaņems savu Ziemassvētku dāvanu vai kādu jauku kartiņu. Viena sieviete stāstīja, ka 5. decembrī izsūtījusi paciņu, taču joprojām neesot zināms, kur tā atrodoties. Pasta vadība lēš, ka vairums sūtījumu tiks piegādāti tikai janvārī.

Es paciņu uz Latviju nosūtīju 7.decembrī. Ja kaut kas atgadīsies, būs ziepes- sūtu kāzu kleitu, tā kā tas ir diezgan svarīgi! Mamma pagaidām vēl nav saņēmusi, taču cenšos neuztraukties. Būs jau labi!

Lai gan sniegs daudziem šogad sagādājis problēmas un vienkārši izbesījis, es tomēr priecātos, ja no rīta pamostos un ārā aiz loga viss būtu balts.

twitter

Skatos Kriša ir twiterī. Ieeju paskatīties, kam viņa seko. Izrādās viņa seko arī man. Biju nedaudz pārsteigta, jo es it kā twiterī neesmu.

Bet tad atcerējos, kad pirms ilga laika piereģistrējos tur, lai paskatītos kas tas twitter tāds ir, un, lai paskatītos, ko Parisa Hiltone raksta :D

Vispār sāku apsvērt iespēju piereģistrēties no jauna.

Seasons Greetings?

Dažas bildes ar mūsu "auksto ziemu"

Tā kā mums no sniega nav ne smakas, nevaru teikt, ka baigi jūtama Ziemassvētku tuvošanās. Ir rotājumi, kaimiņu mājās vispār lampiņu diskotēka katru nakti notiek, bet tas arī viss.

Bija gan viens rīts pirms divām nedēļām, kad atvēru aizkarus un viss ārā bija balts. Biju ļoti, ļoti priecīga, savādāk bez sniega viss bija tik pelēks un nomācošs.

Angļiem, protams, tas nozīmēja nacionālo traģēdiju. Skolas slēgtas, cilvēki uz darbu netiek, jo brauc ar vasaras riepām, ceļi netīrīti, nekaisīti. Tā kā nācās vien slidot pa ielu tās trīs dienas, kamēr mums bija sniegs.

Paspēju arī stumt mašīnu augšā pa kalnu, kā arī neatgriezeniski sabojāju savu balto jaku, jo iesēdos mašīnā, kurā uz sēdekļa bija motoreļļa. "Jautrība" turpinājās, kad Kaspars pamatīgi saslima un mocījās ar saaukstēšanos un muguras sāpēm gandrīz divas nedēļas.

Tagad jau viss ir kārtībā- Kaspars vesels, jaka nomainīta pret tādu pašu tikai melnā krāsā un dzīve turpinās :D

Labākā piena reklāma - Yeo Valley

London 24/11/2010

Tā pavisam īsumā, gāja ļoti, ļoti labi, apskatījām pašu tipiskāko, kas vien var būt. Biju patīkami pārsteigta par kārtību, tīrību un jaukajiem cilvēkiem.

Bet tie jau nebūtu mēs, ja kaut kas nenoietu greizi...Nejauši iemaldījāmies studentu protesta akcijā- valdība taisās veikt ļoti lielas izmaiņas izglītības sistēmā, kas nozīmētu nopietnāku mācīšanos skolēniem un trīskāršas studiju maksas studentiem, tāpēc daudzi ir ļoti neapmierināti.

Vienu brīdi ejam pa ielu, bet pēc brīža- visur policija. Iela bloķēta un tās vidū stāv vismaz simts jauniešu ar plakātiem. Vēlāk internetā lasīju, ka šie ar krāsām apķēpājuši policijas busu, kā arī lēkājuši tam pa jumtu un nobeigumā vēl uzčurājuši. Un mēs vēl brīnījāmies, kāpēc visu dienas virs galvas riņķoja trīs helekopteri.

Kopumā bija ļoti gara diena, un beigās jau bijām pārguruši. Istabā ienācām ap divpadsmitiem naktī, nākamā dienā vēl bija jāstrādā. Kaspars pēc tā visa pamatīgi apslimis, tā kā mēs abi triecam iekšā paracetamolu (es vairāk profilaksei).

Ekspedīcija- Purva bridējs/Ģeoliģijas misija

Diena 1. Ekspedīcija- "Purva bridējs"

Studland ir tāda vieta Agglestone Rock. Pavisam vienkārši sakot- tas ir milzīgs akmens nekurienes vidū. Man šķiet, kādu laiku atpakaļ esmu pieminējusi šo vietu. Tad nu dienā 1, kas bija šī sestdiena, izlēmām aizstaigāt. Nu tā- pastaigas pēc.

Gājām pa ierasto taciņu. Gājām, gājām, kad priekšā pamanījām nelielu bariņu ar bīfiem (latviski tie laikam ir buļļi). Nesaprotu, kurš ved savus dzīvniekus ganīties vietā, kur aug NEKAS- tikai asi ķērpji. Jautrākais, ka viņi bija nostājušies uz gājēju takas, tāpēc es nebiju piedabūjama iet tālāk. Nogriezāmies kādā citā taciņā, kur pirms tam nebijām gājuši. Visu laiku skatījos pār plecu gaidīdama, ka tūlīt kāds bīfs skries pakaļ.

Beigās attapāmies purva vidū, kuram pēc daudziem mēģinājumiem tomēr izgājām cauri. Tā kā es tieši tad biju internetā salasījusies par Latvijā purvā noslīkušajiem makšķerniekiem, katrs mūsu solis dziļāk purvā manās domās radīja visādus šausmu scenārijus un laikrakstu virsrakstus.

Pēc tā visa beidzot nonācam līdz akmenim. Esmu jau teikusi iepriekš- akmens kā akmens. Nedaudz tur pagrozījāmies, pafočējāmies un tad nu domājām iet uz māju pusi, bet atkal nogriezāmies pa citu taciņu. Īsi sakot, ceļā prom no akmens bijām kādu pusotru stundu- paspējām atrast II Pasaules kara bunkurus (nekurienes vidū), kuros Kaspars gribēja līst iekšā. Ieklīdām vēl vienā purvā, izbridām cauri brikšņiem, nokļuvām skaistā bērzu birzītē, kur smaržoja pēc Latvijas mežiem, līdām cauri žogam, līdz BEIDZOT nokļuvām atpakaļ civilizācijā- uz asfaltēta ceļa.

Pēc tā visa pārgājām pāri ceļam otrā pusē un aizgājām līdz jūrai. Laikam lieki teikt, ka mājās es burtiski vilkos, bet Kaspars kā jau vienmēr prišs.

Diena 2. "Ģeoliģijas misija"

Nu labi, tā nebija nekāda misija. Vienkārša pastaiga. Izmantojām bēgumu, lai pastaigātu gar klintīm.

Tur, kur redzams krasts, parasti ūdens ir vismaz metra dziļumā. Atkal nedaudz baisa sajūta- jūrā var sākties paisums jebkurā brīdī, ja iet pārāk lēni, var nākties atpakaļ peldēt.

Par to ģeoloģijas padarīšanu... Vienmēr esmu teikusi, ka šī vieta ir ģeologu paradīze. Krastā ir tik daudz fosīliju un visādu citādu brīnumu, ka visam mūžam pietiktu ko pētīt.

Smuks gliemezītis, kas droši vien ir vecāks nekā es

Spīdīgais Disko gliemezis

Atradām arī tādus, kas dzīvo uz akmeņiem. Šie ir piesūkušies tik stipri, ka tāpat paņemt nost tos nav iespējams. No visa spēka jādauza ar akmeni vai jābaksta ar kādu puļķi (labāk jau būt žēlsirdīgam un to nedarīt)

Te laikam iederas neliela atkāpe par to, kāpēc pievēršu uzmanību kaut kam tādam kā ģeoloģija. Lieta tāda, ka augstskolā kā C daļas kursu pavisam nejauši (un pēdējā brīdī) paņēmu kursu "Zemes vēsture". Kamēr pārējās mūsu meitenes floristikā taisīja pušķīšus un pina vainagus, reizi nedēļā kopā ar Zandu devāmies uz LU Ģeogrāfijas fakultāti, lai mācītos par iežiem, fosīlijām, to, kāda zeme izskatījās pirms miljards gadiem un tā tālāk. Bija tikpat "aizraujoši", kā izklausās :D Turklāt pasniedzēja joki, ko saprot tikai ģeologi, vispār bija ģeniāli!
Tas arī viss no šīs nedēļas nogales. Pārāk bieži vairs nerakstu, jo nav nekā aizraujoša, ko rakstīt. Jo ilgāk šeit esmu, jo mazāk kas pārsteidz, izbrīna.

Priecājos par to, ka palicis tikai mēnesis līdz braucam uz Latviju. Kā jau minēju iepriekš- tieši ziemā mājas pietrūkst visvairāk, jo tad ir tie klusie, tumšie ziemas vakari.

p.s. Trešdien braucam uz Londonu! Yeah, baby!

Vakars ar "dzeramnaudu"

Jaunatklāta sajūsma par Coldplay vecajām dziesmām, kas ļoti piestāv ziemai.

Turklāt viesnīcā kāds viesis (kundzīte gados) visiem darbiniekiem uzsauca pa vīna pudelei (dzeramnaudu vietā). Tā nu sēžu un priecājos par izvēlēto "dzeramnaudu"- baltvīnu. Un kārtējo reizi pārlicinos, ka ziemā visvairāk pietrūkst ģimenes un draugu.

P.S. Vispār darbā šodien bija traka diena- ārā trakoja vētra, nepārtraukti lija lietus. Viesnīcā vairākas istabiņās no jumta pilēja ūdens. Bet rīt brīvdiena, tā kā par darbu vairs nedomāju.

Bilde

Svētdiena

Nevaru saprast- tagad jau iestājusies ziema, vai joprojām skaitās rudens? Ārā paliek arvien aukstāks, drēgnāks un tumšāks. Sniega, protams, te nav un arī nebūs.

Jebkurā gadījumā, jūtu, ka pamazām eju uz ziemas miega pusi. Dzīvoju pati savā mazajā pasaulītē un man ir labi. Kad nāks vasara, pavasaris, tad gan varēs izskrieties.

Nesaprotu, kur tas laiks tā skrien- nav pat divi mēneši līdz Ziemassvētkiem. Sezonas mainās ļoti ātri (vismaz man). Kad skatos kalendārā, kļūstu ļoti priecīga, jo redzu, cik maz palicis līdz janvārim.

Biļetes jau nopirktas- uz Latviju izlidojam 3.janvārī. Reiss 6 no rīta, tā kā nāksies nakti pavadīt lidostā (lidostā ieradīsimies pusvienos naktī). Būs jautri. Laikam jāpaņem līdzi kārtis. Man droši vien būs bail gulēt - ka kāds neapzog.

Un pēc janvāra- tikai četri mēneši jānostrādā un tad atgriežos Latvijā uz palikšanu. Bailīgi un patīkami satraucoši vienlaikus.

Sniegs un Taizeme

Paskat kā laiks skrien! Latvijā jau sniegs uzsnidzis, bet pie mums tikai vēl šausminās, ka naktī bijuši - 2 grādi.

Vispār ziemā man patīk Anglijas klimats (vasaras gan ir nožēlojamas)- nedaudz jau pietrūkst baltuma, taču nemaz neilgojos pēc brišanas pa ūdeņainu sniega šļuru, un tuntulēšanos tā, ka tikai deguns vien redzams.

Taizemiete katru dienu šausminās, cik ārā ir auksts, bet es tikai smīnu un saku- atbrauc uz Latviju, tad redzēsi īstu ziemu. Tajā pašā laikā viņai nevar pārmest- Taizemē ziema temperatūras ziņā ir tāda kā Latvijā vasara.

Runājot par taizemieti (viņu šeit sauc par Dženiju, taču tas nav viņas īstais vārds- īstais vārds nav angļiem izrunājams), citreiz viņai tādi teksti nāk ārā, ka tikai atkal un atkal pārliecinos, cik ļoti atšķirīga ir austrumu kultūra. Dzīves vērtības, savstarpējās attiecības ģimenēs, vīriešu un sieviešu loma sabiedrībā un, protams, arī ēdiens.

Par to visu jāraksta atsevišķs ieraksts. Kad man uznāks iedvesma, to arī izdarīšu. Vienu gan varu pateikt- šis cilvēks mani nebeidz pārsteigt (gan labā, gan arī sliktā nozīmē).

Birdinu asariņu

Pa TV skatos ziņās tiešraidi no Čīles, kur no pazemes pēc 69 tur pavadītām dienām vienu pēc otra izceļ ogļračus.

Tik aizkustinoši redzēt, kā ģimenes beidzot satiek savus dēlus, vīrus, tēvus... Kopumā iesprostoti bija 33 vīrieši.

Turklāt katra ogļrača reakcija, tiekot virszemē, ir savādāka. Viens nometies uz ceļiem, pasakās Dievam, cits priekā lēkā apkārt un kliedz, vēl kāds raud, apskaudams savus bērnus. Kādam pa šo laiku piedzimusi meitiņa, kuru viņš šodien ierauga pirmo reizi.

Nezinu, kā šo visu atspoguļo Latvijā, bet šeit minētajiem notikumiem pievērš ļoti, ļoti lielu uzmanību. Viss ziņu izlaidums šodien centrējas ap ogļraču izcelšanu no pazemes- intervijas ar ekspertiem, ogļraču dzīvesstāsti, saruna ar Čīles prezidentu, tiešraides, atskats uz pašu negadījumu un tā tālāk un tā joprojām. Kaut ko tādu nebiju redzējusi kopš 11.septembra notikumiem Ņujorkā.

'You'll Always Find Me In The Kitchen At Parties' by Man Like Me and Jona Lewie

Laikam esmu aptrakusi, bet man ļoti iepatikusies IKEA reklāma. Tas gan nenozīmē, ka tūlīt skriešu pirkt virtuves iekārtu. Vienkārši dziesma "piedur".

Z-svētki

Šodien redzēju pirmo Ziemassvētku reklāmu!

Priecīgus!

"Dzeltenā žurnālistika" Latvijā

Šķēle (52) apvēlies miesās; Lībane (39) stipri novecojusi un ģērbjas kā omīte

Naktī pirms vēlēšanām JAUNUPS ar draudzeni atlaiž klubā

Mārtiņš Freimanis izkūkojis prātu

Maija ROZĪTE sākusi ģērbties kā tirgus bāba

Candy jaunais draugs sācis "zīmēties"

_____

Šie ir tikai daži virsraksti, kas manīti Latvijas "dzeltenajā presē". Man ir tāds kauns lasīt ko tādu. Brīnos kā tiem, kas to rakstīja nav kauns sevi saukt par žurnālistiem un redaktoriem. Fui, pē, k**a.

My Big Fat Gypsy Wedding

Nejauši, spaidot pulti, uzdūros dokumentālajai filmai "My Big Fat Gypsy Wedding". Pirmais, ko redzēju, bija 16-gadīga meitene, kas grasās precēties ar tāda paša vecuma puisi. Mūsdienās jau visādi brīnumi ir manīti, tāpēc nejutos īpaši pārsteigta. Taču interesantāk palika, kad uzzināju, ka filma ir par čigāniem, jeb kā viņus dēvē Anglijā- travelers. Pēc izskata gan viņi vairāk atgādina tipiskus angļus. Par čigāniem viņus dēvē nevis etniskās izcelsmes dēļ, bet gan tāpēc, ka viņi dzīvo karavānās. Turklāt katra karavānu grupa ir kā atsevišķs klans. Tajā pašā laikā mūsdienās arvien vairāk anglijas čigānu izvēlas dzīvi parastās mājās, lai gan viņu tradīcijas ar to nebūt nemainās.

16-gadīgas meitenes izdošana pie vīra ir norma, turklāt jaunlaulātie, visbiežāk viens ar otru tikušies labi ja divas, trīs reizes. Sievas lomai meitene nopietni gatavojas jau kopš mazotnes, jo būt par sievu ir galvenais dzīves mērķis. Tika rādīta arī 22 gadus veca līgava, kura čigānu aprindās jau skaitījās veca.

Uzjautrināja un vienlaikus šokēja, ka līgavu starpā vienmēr notikusi sava veida sacensība par kleitu. Katra līgava grib izcelties- jo kuplāk, jo labāk. Kuplo, kūkveidīgo kleitu dēļ nabadzītes nav spējīgas normāli paiet, nemaz nerunājot par došanos uz altāru, kas izskatās kā neveikla pingvīna gāzelēšanās. Kāda cita līgava kāzās ieradās ar vismaz desmit metrus garu plīvuru.

Vislielākais paradokss, ka šīs meitenes, kuras ikdienā tērpjas ļoti, ļoti izaicinoši patiesībā ir šķīstākas nekā jebkura parasta mūsdienu pusaudze. Viņām nav atļauts iet uz klubiem, kā arī viņas nedzer, nesmēķē, un savu nevainību taupa kāzu naktij. Morālās vērtības šajā sabiedrībā ir ļoti augstas, un šo meiteņu dzīves mērķis ir būt sievai.

Grūti izstāstīt visu sīkumos, taču, skatoties šo filmu, man palika skumji. Skatoties cauri visiem plāniem par sapņu kāzām, kleitām un tradīcijām, tiešām varēja redzēt- meitenes precējās precēšanās dēļ. Tāpēc, ka tā vajag, nevis tāpēc, ka viņas no visas sirds vēlas būt kopā ar izredzēto puisi.

Par Fluffy

Atkal pieskatām Fluffy. Viņai ir diēta, tāpēc viņu drīkstam barot tikai no rīta un vakarā- viņai pienākas viena bļodiņa ar kaut kādu īpašu un supersmirdīgu barību.

Taču kopš viņa ciemojas pie mums, "nez kāpēc" ledusskapī sardeļu paliek arvien mazāk un mazāk... Kaspars pa kluso vienu iedod, tad es iedodu. Beigās mēs sakaunējušies secinam, ka ir par traku, nedīkst vairs viņai neko papildus dot.

Taču vēlāk eju lejā uz virtuvi, ņemu kaut ko ārā no ledusskapja, un Fluffy atkal priekšā ar izkārtu mēli, skatās uz mani ar gaidošu skatienu. Tik mīlīga, ka nu nevar viņai neiedot vēl kādu desas gabaliņu. Tajā brīdī sapratu, cik es esmu vāja- Fluffy tikai atliek uz mani paskatīties un "pasmaidīt", kad es jau metu viņai mutē nākamo gabaliņu.

Ja tas suns nebūs pieņēmies svarā, es būšu ļoti pārsteigta. Atliek cerēt, ka neviens viņu nesadomās nosvērt.

Jaunākā mode vai kā?

Par bērnu lietām neko daudz nezinu, taču ik pa laikam uz ielas redzētais liek man saraukt pieri un domāt- vai tas ir normāli?

Runa ir par vecākiem, kuri savus bērnus pa ielu ved "pavadiņā". Bērnam siksna ap kaklu gan nav aplikta. Abas rokas ieliktas tādos kā iemauktos, kas ieskauj plecus, lai gan šodien redzēju arī citu variantu- pavads piekarināts pie bērna mugursomas. Kad šādu skatu redzēju piermo reizi, domāju, ka pārskatījos. Taču gadījās to redzēt vēl pāris reizes, tāpēc secināju, ka tas laikam te ir pieņemami...

Varbūt tā ir jaunākā mode, taču mani redzētais vienmēr atstāj bez valodas. Skats kā māmiņa PAVADĀ ved apmēram sešgadīgu bērnu...

Kas to, lai zina- kad man būs bērni, varbūt tā arī gribēsies darīt, taču vismaz pagaidām es to nesaprotu. Vai tiešām tik grūti bērnu vienkārši pieskatīt, vai turēt pie rokas, kad ģimene iet pa ielu? Izskatās, ka pavadu nākas likt lietā vecāku slinkuma dēļ, nevis tāpēc, ka tas nepieciešams.

P.S. Kādreiz man likās, ka kaķi pavadā vest ir dīvaini. Tas laikam nav nekas, salīdzinot ar šo.

Vintage Ads: What Were They (We) Thinking?

http://www.foxnews.com/slideshow/entertainment/2010/06/10/vintage-ads-thinking/#slide=1

Viena no tām dienām

Viena no tām dienām, kad ļoti, ļoti gribas mājās. Sevišķi tāpēc, ka nevaru būt tur, kur man ir jābūt. :(

Lai gan tūrisma sezona ir beigusies, šomēnes darba ir vairāk nekā jebkad. Tāda sajūta, ka dzīvoju tajā viesnīcā. Piecos atnāku mājās, atkrītu gultā, pagatavoju vakariņas un visu vakaru pavadu gultā, skatoties "How I Met Your Mother"(Baiba, tiešām foršs seriāls).

Turklāt pēdējā laikā gandrīz katru dienu gadās sasist galvu. Nav ne jausmas kā es to dabūju gatavu. Šodien gan sasitu galvu tā kā vēl nekad iepriekš. Vēl tagad jūtos nedaudz apreibusi. Godīgi sakot, nedaudz bail, ka tikai neesmu dabūjusi smadzeņu satricinājumu. Ja vēl pirmdien tā jutīšos, iešu pie ārsta.

Ja tā padomā, nekas labs nav- esmu pārstrādājusies, netiku uz ļoti, ļoti svarīgu pasākumu, turklāt vēl paspēju sasist galvu.

Priekā!

Par sēnēm

Mežā manījām klajumu ar pūpēžiem ganzdrīz futbola bumbas lielumā. Ir manīta arī kāda beciņa, pāris mušmires, bet tas arī viss.

Lai gan man negaršo sēnes, labprāt pasēņotu. Taču, protams, Lavijā, ne šeit- kā mani informēja, "te sēnes lasa tikai narkomāni, kuri meklē veidus kā apreibināties". Nezinu, ko tas cilvēks padomāja, kad teicu, ka Latvijā sēņošana ir izplatīta. Es gan paskaidroju, ka tās lieto uzturā nevis, lai kaifotu.

Par sēnēm runājot, internetā lasu un šausminos par to gadījumu ar baltajām mušmirēm- ka pensionāri aiz pārskatīšanās izcepuši indīgās baltās mušmires karbonādēs, paši ēduši un cienājuši arī kaimiņus (tostarp piecgadīgu meitenīti). Vienkārši drausmīgi, ka muļķīgas kļūdas dēļ viens cilvēks jau miris, bet meitenītei tiek pārstādītas tēva ziedotās aknas.

Fluffy

Mums līdz piektdienai ir ciemiņš- pieskatām ļoti skaisto un ļoti mīļo meiteni Fluffy. Tagad Kasparam vakara pastaigā jāved divas meitenes- Fluffy aiz pavadas un mani pie rokas.

Jau pirmajā dienā sanāca bēgt no dusmīga dobermaņa, kurš mums skrēja pakaļ. Beigās attapāmies laukā, kurā ganījās zirgi, tāpēc sanāca bēgt arī no zirga. Pēc ilgiem meklējumiem un līšanas caur brikšņiem, nokļuvām atpakaļ uz pareizā ceļa. Fuu, tas tik bija stresiņš, ņemot vērā, ka esam atbildīgi par priekšnieka suni. Pa to taku ar Fluffy vairs noteikti neiesim.

Smieklīgi, ka ar suni jāsarunājas angliski, nabadzīte taču latviski nesaprot.

Sunrise

Imma Be

Ik pa laikam nozūdu un neko nerakstu, jo nav nekā sakāma. Tā pa lielam jau nekas īpašs nenotiek- visi veseli, paēduši... :D Life is life- nanā, na-na-na!

Šonedēļ:

Atsaucu atmiņā bērnību un papūtu foršos ziepju burbuļus

Uzēdu garšīgu sendvidžu, ko te sauc par "panini"

Satiku Elvisu

Piedalījos Oskara pasniegšanas ceramonijā (Breds Pits bija mans pavadonis)

Bijām "socializēties" Social club-ā. Viens džeks labu dzīvo mūziku spēlēja.

Tā!

Darbs ir tāda maza, interesanta sociāla šūniņa, kur var novērot tāaaaadus brīnumus...

Vienmēr būs kāds, kurš darīs to, ko pašam gribēsies, nevis to, kas patiešām jādara. Tad būs kāds, kurš darīs visu kā pienākas, taču brīdī, kad viss nenotiks "pēc grāmatas" apjuks un nemācēs improvizēt. Ja paveiksies, būs viens, kurš strādās pēc labākās sirdsapziņas un izdarīs vairāk nekā prasīts. Noteikti būs kāds, kurš vairāk runās, nekā strādās. Var gadīties arī tāds, kurš ik pa laikam nozūd tālēs zilajās (uzpīpēt, paelpot svaigu gaisu, papļāpāt pa telefonu u.tt.). Bieži kāds uz darbu nāks sakostiem zobiem, teatrāli pavēstīs visiem, cik ļoti slikti jūtas- sāp visas maliņas, tā, ka pakustēt nevar.

Aaa, šo sarakstu varētu turpināt un turpināt un turpināt. Esmu saskārusies ar visiem iepriekšminētajiem- citreiz tas ir vienkārši interesanti, citreiz- besī ārā! Vairāk jau izceļas tie, kuriem dzīvē nekas nepatīk, nekad nav labi, tāpēc arī darbā nav labi un vienmēr ir par ko pasūdzēties.

Riskēšu izklausīties pēc tantuka, taču citreiz gribas bļaut- vai tiešām tāda lieta kā "darba ētika" nepastāv? Vienkāršāk izsakoties- vai tad kauna pašam par sevi citreiz nav? Tā vietā, lai kaut ko darītu, var papļāpāt un iedzet tēju un vērot, kā kāds cits visu padara.

Gribētos par to vispār nedomāt, taču citreiz tā grauž tas, ka par vienu un to pašu samaksu cits izdara vairāk nekā vajag, bet cits- pēc iespējas mazāk un vēl pasūdzas par to, cik slikts ir šis darbs.

Vesela

Esmu atpakaļ ikdienā, un beidzot jūtos atkal kā es pati.

Pēc tam, kad ciemiņi aizbrauca, vairākas dienas biju saskumusi- negribējās te palikt, ļoti, ļoti gribējās kopā ar pārējiem braukt mājās. Turklāt diezgan pamatīgi saaukstējos, un no tā viegāk nepalika.

Taču tagad līdz ar veselību esmu atguvusi arī dzīvesprieku. Jeeej! ;)

Holiday

Kādu laiciņu neko jaunu nerakstīšu, jo būšu ļoti, ļoti aizņemta atpūšoties. :))

Taisu vakariņas un gaidu Vicinskus ;) Wii

Zirgi arī kož

Iedomājies, tu ej pa pļavu, skaties- zirgs ganās. Pieej klāt un gribi noglaudīt, taču šis ņem un iekož tek kaklā! Kā tāds vampīrs!

Vienai sievietei no viesnīcas tā gadījās. Nevaru beigt brīnīties- kā tā var gadīties?

Trešdien

Uznāca vēlme kaut ko uzrakstīt, taču kamēr ielogojos, aizmirsās, ko gribēju rakstīt, internets ļoti lēns šodien.

Nekas šausminoši interesants man, protams, nav stāstāms:

- padziedāju kopā ar Kailiju Minogu (un iTunes);

- šodien mugura baigi iesāpējās;

- nobesījos par vienu šejienas skuķi, kas iedomājusies, ka pasaule griežas ap viņu, un, ka visiem viņas priekšā jāstaigā uz pirkstgaliem;

- vienā žurnālā izlasīju par jaunu populāru biznesu- draugu iznomāšanu. Tie būtībā ir eskorta pakalpojumi, taču bez seksa. Vienu sievieti, piemēram, izīrēja, lai aizietu uz kino, kā arī iepirkties. Cena- 20-30 dolāri stundā;

- nevaru sagaidīt nākamo nedēļu, kad sāksies mans "miniatvaļinājums";

- noklausījos "Lady Marmelade" un atcerējos, ka kādreiz tā dziesma skaitījās nu baigi krutā;

- Ildze, gandrīz katru dienu iedomājos, ka tev jāuzraksta, taču slinkums mani nelaiž un nelaiž vaļā;

- manā vienīgajā brīvdienā lietus lija visu dienu, nākamajā dienā, kad bija jāstrādā- neviena mākonīša;

- esmu atkal pasākusi skatīties filmas. "Dear John"- smuks aktieris, norautas beigas. "Sex & The City 2"- ļoti ceru, ka trešās daļas nebūs, pietiek! "The Proposal"- noskatījos un uzreiz izdzēsu. "The Sisterhood of the Traveling Pants 2" - nebija ko darīt;

- tāpat kā visi citi šausminos, ka vasara jau drīz būs beigusies;

- un nobeigumā- VĒL TIKAI 270 DIENAS! Ha, ha

Update

Tad, kad cilvēks klausās austiņas un pilnā balsī dzied līdzi, viņam nez kāpēc, šķiet, ka viņš dzied tieši tā, kā vajag. Bet tā nav :D Man tūlīt ausis sāks asiņot no Kaspara "Prāta Vētras" dziesmu noslepkavošanas ("Četri krasti" īpaši populāri).

Kopumā, kā jau vienmēr, nekā jauna nav. Ļoti gaidu mūsu "miniatvaļinājumu". Pēc divām nedēļām piecas dienas būs brīvas, atbrauks Vicinsku klans, tad riktīgi atpūtīsimies. Man ir doma Agnesi uz vienu klubu aizvilkt. Mēs jau iesmējām, ka oma arī līdzi būs jāņem.

Šonedēļ Swanage notiek karnevāls. Visvisādi pasākumi, bet tad kad mēs aizbraucām, protams, nekā interesanta nebija. Izskatījās kā parasti pilsētas svētki. Tik pat labi tas varētu būt arī Talsos.

Pagājušajā nedēļā diezgan pamatīgu summiņu atstāju pie acu ārsta. Kādu stundu mani mocīja, lika visādos aparātos skatīties. Redzēju arī kā izskatās mani acu āboli. Diezgan biedējošs skats. Bet labums no tā bija tāds, ka esmu tikusi pie veseliem diviem jauniem briļļu pāriem.

Šonedēļ pie nākamā ārsta- ortodonta. Tur katru mēnesi atstāšu vēl pamatīgāku summiņu, bail pat teikt cik.

Poļu veikalā

Nekad dzīvē tā nebiju priecājusies veikalā ieraugot "Vegetas" paciņu!

Uzmanās ofisā sēdētāji!

Kārtējais pētījums. Nav pateikts, kas tieši šo pētījumu veicis (nekad to nepasaka). Jebkurā gadījumā- kaut kad un kaut kur ļoti ilgus gadus veikts pētījums par pārāk ilgas sēdēšanas ietekmi uz cilvēka veselību. Secināts, ka sēdošs darbs būtiski saīsinot cilvēka dzīves ilgumu.

Nemaz nebrīnītos, ja tā būtu taisnība. Es strādājot samērā fizisku darbu jūtos daudz veselāka, nekā BNS laikos, kad dators bija labākais draugs (priekos un bēdās). Kas par daudz, tas par skādi!

http://perezhilton.com/2010-07-29-office-workers-beware-sitting-can-kill-you

Starp citu

Pāris kilometrus no Studland atrodas armijas gaisa bāze, kurā ļoti aktīvi notiek apmācības. Nekas neparasts, ja virs galvas visu dienu riņķo bumbvedējs :D nedauz neomulīgi jau paliek, bet atliek vien cerēt, ka cilvēki zina, ko dara.

Vienu vakaru pavisam nejauši redzējām kārtējās apmācības. Diezgan iespaidīgi redzēt helekopteri riņķojam vien dažus metrus virs ūdens, mazās laiviņas atradās tieši zem tā. Redzējām armijniekus rāpjamies augšā pa virvi, lai nokļūtu helekopterī.

Nemaz nevaru iztēloties, kāda viņiem bija sajūta, kad helekopteris lielā vējā svārstījās tieši virs viņiem, turklāt sejā šļācās jūras ūdens. Baigi.

Čiv

Beizot iestājies karstāks laiks, bet man jau atkal nav labi :D Vispār jau ir labi, taču darbā ir tik karsts, ka litriem ūdeni jādzer. Turklāt svaiga gaisa trūkums ļoti nogurdina un mazina koncentrēšanos, tāpēc gadās daudz un dikti sasisties.

Zilumi uz kājām mani jau sen vairs nepārsteidz- pagājušonedēļ tā sasitu kāju pret gultas malu, ka zilums 15 cm diametrā joprojām lepni rotā kāju augšstilbu. Un es neesmu vienīgā- arī pārējās meitenes nepārtraukti kaut kam uzduras. Nezinu, kas mums visām uznācis- tikai smejamies caur sāpēm pašas par sevi un viena par otru.

Runājot par negadījumiem, ir dzirdēti visādi stāsti, piemēram, vienai darbiniecei ir gadījies iekrist skapī (nav ne jausmas kā viņa to dabūja gatavu).

Bet ko nu par zilumiem... Esam nolikuši datumu, kad beidzam šeit strādāt- 10.maijs. Jau esam pateikuši arī priekšniekam, tā kā atkāpšanās ceļa vairs nav. Pēc tam kravāsim koferus un brauksim atpakaļ uz "Tēvu zemi". It kā uz palikšanu, ja viss sanāks kā iecerēts.

Gan jau sanāks, būs lāb!

Same old, same old

Diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas un vasara jau iet uz beigām. Jēdziens "vasara" gan šajā (cenzēts) vietā ir diezgan nosacīts. Viss jūlijs ar aukstu vēju, nereti apmācies, vairāk par 20 grādiem nav bijis. Nemaz necenšos lasīt ziņas no Latvijas par to, cik jums tur karsti ir, savādāk vēl ielēkšu pirmajā lidmašīnā un atgriezīšos Latvijā.

Bet viss jau nav tik drūmi. Kārtējo reizi esmu pārliecinājusies, ka VISS dzīvē notiek tā kā tam ir jānotiek. Pārmaiņas ir laba lieta- ar laiku tās palīdz nokļūt tur, kur tu vēlies, kā arī pašam kļūt par to, ko vēlies kļūt.

Peace!

Bēgums

09/07/2010 Studland Bay

Dzimšanas diena un praids

Sestdien aizbraucām uz Bournemouth, labi paēdām, atkal jau gājām kur acis rāda. Kā jau parasti, nekādu lielu pārtiju netaisīju- galvenais, ka mīļie cilvēki atceras par mani, ar to pietiek :)

Centos pārāk nedomāt par skaitli 23. Nav tā, ka jūtos veca. Kārtējā dzimšanas diena vienkārši atgādina, ka kādreiz būšu veca, ņemot vērā, ka laiks iet uz priekšu arvien ātrāk un ātrāk un ātrāk.

Tad nu savā nodabā staigājam pa pilsētu, fočējamies, elsojam no šausmīgi karstā laika un vienkārši labi pavadām laiku.

Manām, ka ik pa laikam kāds džeks nāk pretī ar rozā kovbja cepuri, tad šur tur pavīd varavīksnes krāsu karogi... Kaut kā pārāk uzkrītoši ik pa laikam pretī nāk džeki pa pāriem, ieraugam arī vīrieti, kurš ļoti grib izskatīties kā sieviete- īsos svārciņos, rozā topiņā.

Kā vēlāk izrādījās, pilsētā šajā dienā notika homoseksuāļu praids. Labi, ka tā. Savādāk jau sāku domāt, ka man rādās.

Parkā pat bija uzcelta skatuve. Diezgan drausmīgā izpildījumā paklausījāmies kā transvestīts dzied "Man, I feel like a woman". Pašā skatuves priekšā cilvēki centās dejot līniju dejas.

Nekad nebiju domājusi, ka visa tā kantri padarīšana ietu kopā ar geju praidiem. Visai savdabīgs pasākums.

Ņemot vērā visas negācijas, kas Latvijā virmojušas ap iepriekšējo gadu praida gājieniem, biju izbrīnīta par apkārtējo cilvēku toleranci. Manīju tikai dažus kārtības sargus, taču neizskatījās, ka viņiem būtu ko darīt.

Neviens ar ekskrementiem nemētājās, Līgas Dimiteres stilā negūlās gājējiem ceļā. Pat redzēju tantiņu ratiņkrēslos, kurai pie krūts bija varavīksnes krāsu karodziņš.

Ļoti solīdi.

Labākā TVnet ziņa EVER! (Astoņkājis Pols)

Vācu astoņkājis Pols, kurš kļuvis slavens, jo līdz šim precīzi noteicis visu Vācijas futbola izlases spēļu iznākumus Pasaules kausa finālturnīrā, pareģojis, ka finālā uzvarēs Spānijas valstsvienība.

Tika ievērota pierastā Pola pareģošanas metode. Tā ūdenstvertnē tika ievietotas divas plastmasas kastes ar ēdienu - pie vienas tika piestiprināts Spānijas karogs, bet pie otras - Nīderlandes karogs. Astoņkājis pirmo atvēra kasti ar Spānijas karogu, kas nozīmē, ka tas pareģo Spānijas uzvaru finālā.

Pols arī paredzēja arī uzvarētāju spēlē par trešo vietu, kas, viņaprāt, būs Vācijas izlase.

Kā ziņots, šajā finālturnīrā Pols jau bija precīzi paredzējis, ka Vācija uzveiks Ganas un Austrālijas izlases, bet zaudēs Serbijas valstsvienībai. Lai gan astoņkājis ir dzimis Anglijā, viņš precīzi pareģoja arī savas dzimtenes zaudējumu Vācijai Pasaules kausa izcīņas astotdaļfinālā.

Astoņkājim Polam bija taisnība arī par ceturtdaļfināla spēli, kurā, kā viņš paredzēja, Vācija uzveica Argentīnas valstsvienību, un par pusfināla spēli, kurā Vācija ar rezultātu 0:1 atzina Spānijas valstsvienības pārākumu.

Astoņkājis ar savu pareģošanu ir ieguvis daudz ienaidnieku. Pēc Vācijas izlases zaudējuma trešdien apmēram 350 000 saniknotu fanu Berlīnē apvainoja Polu un viņa māti, kamēr citi fani sāka internetā publicēt astoņkāju receptes.

''Kopš vakardienas mēs uzmanīgi uzraugam Polu,'' pastāstīja akvārija uzraugs.

Pola aizstāvībā iesaistījās arī Spānijas premjerministrs Hosē Luiss Rodrigess Sapatero.

''Es esmu noraizējies par astoņkāji. Es apsveru iespēju nosūtīt viņam apsardzi,'' jokoja Sapatero.

Spānijas premjerministrs ieteica transportēt Polu uz Spāniju, lai nodrošinātu tā drošību.

Aitulis

Vēl viena perfekta diena

Visu nedēļu laiks bija tāds nekāds. It kā auksts nebija, taču debesis klāja dūmaka. Ļoti pelēcīgi.

Tomēr šodien, manā brīvdienā, laiks uzlabojās- neviena mākonīša pie debesīm. Tad nu daudz nedomājot šāvu uz jūru. Kaspars bija darbā līdz trijiem, tāpēc man bija daudz laika savā nodabā pagulēt saulītē. Paspēju arī pirmo reizi nopeldēties šejienes jūrā. Sāļais ūdens mani pārsteidza nesagatavotu, jo ļoti pierasts pie "saldās" Baltijas jūras.

Ap trijiem jau nedaudz apdegusi atgriezos mājās un ar Kasparu izdomājām ar kājām aizstaigāt līdz Svanedžai. Lai tur nokļūtu, ir jāiet pāri tam kalnam, par kuru iepriekš rakstīju (tam, no kura var redzēt vairākas pilsētas).

Pa ceļam vēl paņēmām alu un sidru... Karstuma un mazās šmigas dēļ kāpšana kalnā nebija pārāk viegla un aizņēma divreiz vairāk laika nekā parasti. Pūtām un elsām kā rūdīts smēķētājs, kāpjot pa kāpnēm.

Pa ceļam sastrēgumu radīja govis

Kaspars man lika dzenāt aitas

Es tā diezgan pablondi skraidīju pa lauku pakaļ aitām. Izbrīnījos, ka viņām bail no manis. Smieklīgs pasākums.

Beigās sveiki un veseli (joprojām nedaudz apreibuši) nokļuvām Svanedžā un ieklīdām kādā restorānā paēst vakariņas.

Sastingušo seju fenomens - botokss

Rokās atkal turu "The Times Magazine" un priecājos par žurnālistiku kā tādu.

Žurnāliste Debora Rosa (48 gadi) apskata botoksa fenomenu, turklāt ne tikai apskata, bet arī pati sevi pakļauj šai procedūrai. Viņa grib izprast, kas liek miljoniem sieviešu regulāri pakļaut sevi šīm injekcijām.

Atsaucoties uz rakstīto, botoksa injicēšana pašreiz ir pasaulē visbiežāk veiktā kosmētiskā procedūra. Amerikā vien, pēdējo desmit gadu laikā veikto procedūru skaits pieaudzis 700 reizes- gadā tie ir pieci miljoni procedūru.

"A friend who recently returned from Las Vegas says: "Because I have frown lines, I felt like a complete freak. If I lived there, I'd have to get ir done at some point just to look "normal"."

At the moment, I'm thinking Nature looks at Madonna, falls of its chair and then exclaims: "Oh, Lord, that's so not what I intended.""

Mūsdienās kosmētiskās procedūras tiek uzskatītas par normu. Raksta autore atzīmē, ka viņas jaunības laikā apgriezienus bija uzņēmusi feminisma kustība, kas cīnijās par sieviešu brīvību no jebkādiem grožiem. "And if you had told me, or any of us, back then that, one day soon, women would be injecting botulinum toxin and fillers made from cowhide into their faces, we'd have laughed one of those laughs where you have to grip your sides, it would have seemed so damned funny and unbelievable."

Žurnāliste dodas pie Londonā pieprasīta franču ārsta, lai veiktu šo procedūru. Pirmais, ko viņš dara- paņem viņas seju savās rokās, kārtīgi visu izkrata un aizrautīgā balsī saka: "Ah, I see we have a lot to do, non?"

Ārsts nosēdina pacienti krēslā, un viņas skatam paveras vairākas adatas. Procedūra nav patīkama. Pēc 2000 mārciņu vērtās procedūras (efekts ilgs 3 mēnešus), žurnāliste klīniku pamet ar pilnībā paralizētu skalpu. Viņai rekomendēts divas naktis gulēt tikai uz muguras (lai "neizjauktu" jauno seju).

Pēc pāris stundām viņas seja piepamst, liekot acīm izskatīties ļoti mazām. Pēc pāris dienām pampums vairāk vai mazāk izzūd, tomēr viņa vairs nav spējīga pilnībā pacelt uzacis. Seja neizskatās slikti, tikai tā vairs nav viņa. Žurnāliste noslēgumā nonāk pie slēdziena: "I will not be doing botox again. I've got a life to live."

Kāpēc sievietes sevi pakļauj kam tādam? Tiek secināts, ka atbilde ir pavisam vienkārša- bailes no novecošanas, turklāt arī konkurence darba tirgū dara savu. Skan briesmīgi, taču vizuāli izskatīgākām sievietēm ir lielākas izredzes iegūt jaunu darbu vai tikt paaugstinātām. Autore norāda, ka tā ir diskriminācija tiešā veidā, taču iziešanu ielās un demonstrācijas mēs nesagaidīsim. Lektore un grāmatas "Reclaiming the F Word: The New Feminist Movement" līdzautore Kristīna Auna paskaidro: "On one level, we shouldn't blame women who use Botox, because they're just trying to keep up with what they're expected to look like. They aren't doing that to stand out, but to fit in."

__

Manai paaudzei botokss vēl nav aktuāls, taču nevaru nedomāt, kā zinātne un ķirurģija būs attīstījusies, kad mēs sāksim uztraukties par krunciņām un sašļkukušu ādu. Gribas cerēt, ka cīņai pret vecuma sekām tiks izmantotas dabīgākas metodes. Naivi cerēt, ka cilvēce vispār pārtrauks meklējumus mūžīgajai jaunībai un dzīvos ar to, ko daba devusi. Cilvēkam vienmēr paticis būt Dieva lomā.

Porkēe!?

Ir nu gan laiki pienākuši- pat BNS un LETA ziņo par to, ka "Hameleonu rotaļām" pienācis gals. LTV pēc 16 gadiem un 5359 sērijām pārtrauks tā raidīšanu.

Tantiņas un mājsaimnieces visā Latvijā raud. Bet pārdzīvojums noteikti nav ļoti liels, jo seriālu topa pirmo vietu tagad ieņēmis "Ugunsgrēks".

Padzirdēju, ka drīzumā seriāla uzņemšana tiks pārtraukta pa visam. Būtu tikai loģiski, ja seriāls nomirtu dabīgā nāvē. Cik ilgi var pārot varoņus vienu ar otru, viņus izšķirt, atkal savest kopā, tad atkal izšķirt, savest kopā ar otra brāli/māsu/tēvu/māti un tā tālāk... Ticu, ka scenāristiem fantāzija jau sāka izsīkt pie 2000.sērijas.

Pieminam "Hameleonus" ar klusuma brīdi...

(klusums)

(klusums)

(klusums)

Paldies :D

Studland

Šis mazais ciemiņš vasarā piesaista vairāk tūristu, nekā visos pārējos gadalaikos kopumā. Iedzīvotāju skaits- ap 400, turklāt liela daļa no šiem cilvēkiem ir tikai vasaras māju īpašnieki.

Ar ko tad Studland ir tik īpaša, ka tūristi kā traki bariem šeit brauc?

Ir kluss ciems ar vienu mazu veikaliņu. Ir jūra (jūra kā jūra). Ir klintis, sevišķi Old Harry Rocks. Ir slavena nūdistu pludmale (vēl neesmu apskatījusi, diez vai to darīšu).

Ir liels kalns, kurā uzkāpjot, priekšā veras skats uz jūru un vēl vienu klinti tālumā...

Kad, esot uz kalna, paskaties pa labi, redzi pilsētu Swanage....

Paskaties pa kreisi, tālumā redzi Bournemouth un Poole (jūra vienmēr pilna ar jahtām, ūdensmočiem u.c. ūdens atribūtiem)

Uz tā kalna rāmi ganās arī aitas (jāuzmanās no ekskrementiem un nikniem auniem)

Kad nokāp no kalna, vari aiziet uz piejūras kafejnīcu un dabūt ļoti garšīgu saldējumu, kas ir arī smukā krāsā

Un, pastaigājot pa ciemu, vari redzēt daudzas jocīgas mājiņas, kas būtu laba dzīvesvieta rūķīšiem

Pieļauju, ka cilvēkus pievilina lielais miers, kas šeit valda. Daba rit savu gaitu, un cilvēks to necenšas pārveidot (nemaz nedrīkst, jo viss ciems un jūras krasts skaitās aizsargājama teritorija). Gar degunu pastaigājas stirnas un krūmos čabinās zaķi, turklāt lielā putnu rosība no rītiem neļauj ilgi gulēt.

Laba vieta, kur sakārtot domas, izskriet krosiņu, pasēdēt saulē, aiziet piknikā un vienkārši būt. Ja sagribas lielpilsētas kņadu, vari lekt kādā transporta līdzeklī un pēc 20 minūtēm būsi Bournemouth.