Es Te

Neesmu neko blogojusi kopš atgriešanās Latvijā. Rakstīšanas vēlme nekur nav pazudusi, bet tā kā arī "maizes darbs" man saistās ar rakstīšanu, citreiz gribas atpūtināt pirkstiņus.

Visas tās emocijas, kas bija, aizbraucot no UK, nu jau sen, sen ir kaut kur pazudušas. Tā dzīve šķiet vismaz gadus piecus atpakaļ, lai gan pagājuši tikai nedaudz vairāk kā trīs mēneši.

Tā kā dažs labs mani biedē ar to, ka blogspot jebkurā brīdī var arī nobrukt, un visi ieraksti var tikt pazudināti mūžīgi mūžos, tuvākajā laikā mani varēs atrast kādā citā adresē. Vēl nezinu, kādā, jo neesmu izdomājusi domēna nosaukumu. Bet, kad viss notiksies, došu ziņu.

Time to say goodbye

Skatos, ka pēdējo reizi kaut ko esmu šeit rakstījusi tikai pirms mēneša. Kad atbraucām uz šejieni galva bija pilna ar visādiem jauniem iespaidiem un novērojumiem, taču tagad pēc vairāk nekā gada, protams, iestājusies rutīna- nekas mani īpaši vairs nepārsteidz.

Esmu novērojusi, ka kopš vidusskolas pabeigšanas mana dzīve ir cikliska- kaut kādas lielas pārmaiņas notiek ik pa diviem, trīs gadiem. Neesmu vēl tik veca, lai paredzētu, kā būs turpmāk, taču patlaban izskatās, ka divi, trīs gadi ir manas pacietības mērs.

Neesmu palasījusi, ko šajā blogā rakstīju pirmajās atbraukšanas dienās, taču noteikti zinu, ka uzskati par daudzām lietām ir mainījušies. Tad tik ļoti gribējās prom no Latvijas, viss bija apriebies. Taču tagad ļoti velk uz mājām. Par to jau esmu daudz un dikti runājusi- nauda nekad neatsvērs ģimeni, draugus un valsti, kurā citi tevi saprot, nevis bola acis un skatās tikai kā uz iebraucēju. Vēl šodien man viena angliete darbā prasīja: "So, are we english or polish?" Tādu dusmu parāva!

Es te rakstu par to, cik ļoti gribas mājās, taču tajā pašā laikā ir arī grūti aizbraukt no šejienes. Ir savi ieradumi, rutīna, kas viennozīmīgi sniedz sava veida drošību. Un es zinu- tik viegli kā te mums bija, vairs nebūs. Būs vairāk jāpiepūlē smadzenes, sevi jāpilnveido, lai varētu kaut kā izsisties Latvijas darba tirgū.

Lielākoties domāju, ka gribu turpināt darboties žurnālistikā. Bet ir arī tādi brīži, kad domāju par aiziešanu citā virzienā. Un es jūtu, ka doma par aiziešanu tajā citā virzienā pamazām ieperinājusies manās smadzenēs, un nekur nepazudīs. Pagaidām gan negribu neko vairāk par to teikt, redzēs, kā man ies pa "šausmīgi lielo" Latvijas mediju vidi.

Atgriežoties pie dzīves UK- pēdējās dienās man iestājusies nostaļģija. Viss, kas šeit paliks rādās daudz labāks, nekā tas patiesībā bija. Cilvēki liekas jaukāki, darbs mazāk vienmuļš, arī mazais miestiņš, kurā dzīvojam, pēkšņi kļuvis vēl skaistāks...

Turklāt šodien man bija pēdējā darba diena. Visu dienu strādāju kā parasti, taču dienas beigās ieskatījos vienā skapītī, sapratu, ka to redzu pēdējo reizi un uz raudienu parāva. Tikai es esmu spējīga apraudāties par kaut kādu skapīti!!! Vēl trakāk būs pirmdien, kad no visiem atvadīsimies. Man tik tiešām negribas raudāt, jo nav jau par ko. Kaspars teica, lai tik ļoti nepārdzīvojot- nebraucam uz koncentrācijas nometni, braucam taču uz mājām.

Man vēl visādas domas un pārdomas pa galvu maisās, taču to visu nav iespējams uzrakstīt. Zinu tikai to, ka nākamās divas dienas manā galvā būs liels bardaks. Bet kā jau vienmēr- galvu augšā un uz priekšu! ;)

Hello

Kādu laiciņu apzināti biju nozudusi, jo, godīgi sakot, man pēdējā laikā ļoti apnikuši visa veida sociālie portāli-draugiem, twitter, facebook. Vārdos nevaru izteikt, cik ļoti tie mani garlaiko. Ik pa laikam uznāk vēlme no kāda izdzēsties, taču, ja gribu skaitīties žurnāliste, man jābūt mūsdienīgai un jāseko visam līdzi :p Tā kā es atvainojos, ja kādam neesmu atbildējusi, bet es labošos- no šodienas atgriežos apritē.

Turklāt jau kādu nedēļu esmu apaukstējusies. Tagad jau jūtos daudz, daudz labāk, taču visu iepriekšējo nedēļu mocījos ar iesnām, klepu un šķaudīšanu. Bet tas jau laikam normāli pavasarī.

Lieldienas pavadīju darbā, bija ļoti, ļoti daudz darba. Man radies iespaids, ka te nevienam šie svētki neko īpašu nenozīmē. Man Lieldienas vienmēr asociējas ar ģimeni, foršu pasēdēšanu, protams, olu kaujām. Pasaku kādam anglim "priecīgas Lieldienas" un uz mani skatās kā tādu jocīgu, tik ēd savas šokolādes olas un brīnās.

Laikapstākļu ziņā gan nav par ko sūdzēties-pēdējās divas nedēļas bija vismaz 21 grāds, skaidras debesis. Viņiem arī vasarā daudz siltāks nepaliek, tā kā var teikt, ka laiks bija kā vasarā- divas reizes pasauļojos pie jūras, nekad nebiju domājusi, ka aprīlī gulēšu peldkostīmā pie jūras un man būs karsts. Apkārt viss ir uzplaucis, tagad ievas zied un sācies ceriņu laiks, šodien ķiršu kokā redzēju aizmetņus ķiršiem, viss skaisti zied un smaržo. Es visu laiku priecājos, ka jūnijā visu to pašu redzēšu Latvijā- šogad man būs divi pavasari.

Šodien darbā "ar vienu aci" pa TV skatījāmies kāzas (domāju, ka man nav sīkāk jāpaskaidro, kurš precējās). Jo tuvāk šī diena nāca, jo vairāk VISUR par to runāja. Ziņas vispār nebija iespējams noskatīties bez vārdu salikuma "royal wedding", kas bija iepīts visur, kur vien to varēja iepīt. Un nemaz nesākšu runāt par to, kas darījās veikalos- tematiska krūze, spilvens, glāzes, galda piederumi, atslēgu piekariņi un tā tālāk un tā joprojām.

Lai cik ļoti kaitinoši tas viss nelikās, tomēr beigās priecājos kopā ar visiem pārējiem, skatoties tiešraidi- viņi jau nav vainīgi, ka visa pārējā pasaule jūk prātā. Lai jau veicas!

Nākamā nedēļa darbā ir ļoti mierīga. Pēc Lieldienu un tagad arī Royal wedding brīvdienām, vairums cilvēku atgriezīsies darbā, kas nozīmē, ka viesnīcā būs mazāk cilvēku. Varēsim lēnā garā darīt kādus darbiņus. Te jau bez drāmām arī neiztikt- ir karstasinīgi spāņi, sērojošs anglis, pavisam jokains ungāru pāris, vārdiem neaprakstāma taizemiete un tā tālāk. Tam visam pa vidu arī mēs- pēc gandrīz diviem šeit pavadītiem gadiem es gan neko un nevienu vairs galvā neņemu. Salīdzinot ar BNS stresu, priekš manis šis darbs ir miera oāze.

Jāuzēd zemenes ar putkrējumu un jāturpina "Moonlighting" maratons. Čau!

Foster the People 'Pumped Up Kicks' Live from SXSW

čau

Pēdējo nedēļu pie mums katru dienu ir virs 20 grādiem. Brīvdienā jau paspēju izmesties peldkostīmā un pagulēt pie jūras, kas bija pārpilna ar cilvēkiem. Daži trakie jau peldas un savus trīsgadīgos bērnus mērcē ledus aukstajā ūdenī, bet es nemaz nemēģināju pat mazo kājas pirkstiņu apslapināt.

Pēc trīs stundām sauļojoties, ieguvu labu iedegumu un pamatīgi apaukstējos. Taču pat kakla sāpes, šķaudīšana un iesnas nespēj sabojāt manu prieku par silto laiku- nu labi, atzīstos, ka šorīt jutos vienkārši briesmīgi, taču cenšos saglabāt optimismu.

Tā gadās

Viņi satikās ļoti jauni, bija kopā apmēram desmit gadus. Pēc visiem šiem gadiem viņi izdomāja aiziet katrs uz savu pusi- padzīvot sev, jo vienmēr jau liekas, ka dzīvē jābūt kaut kam vairāk.

Viņa aizbrauca no valsts, meklēja jaunus iespaidus. Viņš- palika turpat, kur bija, turpināja strādāt par minimālo atalgojumu, gribēja daudz, taču tā arī nekad nesaņēmās, lai kaut ko pasāktu.

Abi joprojām uzturēja kontaktus, un zināja- agrāk vai vēlāk viņi atkal saies kopā. Viņš arvien biežāk sāka domāt par braukšanu pie viņas, taču vilcinājās, jo tā bija paradis. Vienmēr domāja- gan jau kaut kā, kaut kad...

Bet vakar viņš uzzināja, ka viņa tikusi nogalināta.

______

Visu dienu man par to jādomā, jo tas notika ar manu darba kolēģi. Kad šādus stāstus lasa avīzē vai internetā, ir daudz savādāk, nekā tad, kad to cilvēku tiešām pazīsti. Visu laiku sevī meklēju kādus mierinājuma vārdus, ko teikt, taču zinu-nekas, ko teikšu viņam neliks justies labāk.

Kad kaut kas tāds atgadās, gribot negribot, tiek atgādināts, cik dzīve ir īsa, cik visas ikdienas problēmas ir mazas un tā tālāk... Tik daudz laika tērējam domājot, bet tik maz laika- darot.

Un cik tomēr liela nozīme ir īstajā laikā būt īstajā vietā un otrādi- neīstajā laikā būt neīstajā vietā.

Vispār jocīgas pēdējās divas nedēļas- šajā nedēļas nogalē uzzināju par nogalināto meiteni, bet pagājušajā nedēļas nogalē viesnīcā, gandrīz Kaspara rokās, nomira 94 gadus veca tantiņa. Viņas vīram nekas cits neatlika kā noskatīties, kā ātrā palīdzība centās viņu atdzīvināt, taču neveiksmīgi. Viņš tikai beigās noteica:"Labi, ka viņa no dzīves aizgāja tādā skaistā vietā."

Otrdiena

Angļiem iepazīšanās šovs, kurā džekam jāizvēlas meitene pēc laika pavadīšanas ar viņas suni. Tik lielu stulbumu ilgi nebiju redzējusi- izskatījās vairāk pēc LNT produkta.

Jau atkal neesmu kādu laiku rakstījusi, pēdējā laikā liels nogurums. Biju vēl apslimusi, tas mani nomocīja, turklāt darbā tagad deviņas dienas no vietas jānostrādā. Kolēģe pēc ceļojuma uz Indiju vēderā saķērusi kaut kādus briesmīgus parazītus, tāpēc nedēļu viņai jāsēž mājās un jāārstējas- līdz ar to mums nedaudz smagāk jāstrādā. Bet būs jau labi. Rīt vakarā braucam uz kino un picēriju, tā kā ir jau arī kāds prieciņš.

Esmu patīkami satraukta par braukšanu mājās- vēl tikai divi mēneši palikuši! Wii!!